Sargasi kosmosā

Aiz pelēcīgā priekškara iznira tumšs siluets. Deins tam uzmanīgi tuvojās, bet tad samulsis iesmējās — tā bija viena no apvidus mašīnām — tā, kura bija kursējusi turp un atpakaļ, nogādādama Riča mantas izvēlētajā nometnes vietā.

Turp un atpakaļ!..

Deins neviļus sažņaudza virvi ciešāk. Bet ja nu… Viņi nevarēja būt droši… viņi varēja vienīgi cerēt…

Pārtverdams virvi no rokas rokā, viņš, steigā klup­dams, devās atpakaļ uz trapu. Ja viņa nojauta bija pareiza, tad … tad problēmas atrisinājums bija tuvu. Viņi varēs atrast nometni un negaidot pārsteigt ar­heologu.

Drīz vien bija klāt traps, uz kura Rips viņu jau gaidīja. Astrogatora palīgs no Deina sejas izteiksmes droši vien noprata, ka viņš kaut ko atklājis, tomēr neko nejautāja, tikai metās viņam pakaļ.

—   Kur ir Van Raiks… Kapteinis Dželiko?

—        Kapteinis guļ — Tau viņam lika atpūsties, — atbildēja Rips. — Van Raiks, šķiet, ir savā kabīnē.

Deins devās pie sava šefa. Kaut nu viņa nojauta būtu pareiza! Tad viņiem būtu palaimējies — pa īstam palaimējies pirmo reizi kopš ūtrupes, kad viņi bija ieguvuši šo sasodīto Limbo.

Kravas uzraugs, palicis rokas zem galvas, bija atlaidies guļamtīklā. Deins brīdi vilcinājās durvīs, bet Van Raika zilās acis nebija aizvērtas un pievērsās viņam. Deins ierunājās pirmais.

—       Ser, vai jūs esat lietojis mašīnu pēdējo divu dienu laikā?

—   Cik es zinu, neviens to nav lietojis — un tad?

—       Tādā gadījumā tā ir tikusi lietota tikai vienam mērķim, — Deina satraukums auga, — lai nogādātu doktora Riča mantas nometnē…

Van Raiks piecēlās sēdus. Ne vien piecēlās sēdus, bet pasniedzās pēc zābakiem un uzāva tos kājās.

—   Un tu domā, ka autofiksators joprojām noregu-

Iets uz nometni? Tas varētu gan būt, dēliņ, tas varētu būt. — Viņš jau vilka mugurā formas tērpu.

Nu ari Rips saprata.

—   Pavadonis, kas gatavs tūlīt pat doties ceļā! — viņš gavilēja.

—   Mēs ceram, — piesardzīgi noteica Van Raiks.

Viņi vēlreiz atstāja kuģi un aizgāja līdz apvidus

mašīnai, šoreiz kravas uzrauga vadībā. Zemais kra­vas transportieris stāvēja tieši tā, kā Deins to bija atstājis «Karalienes» stabilizatoru paspārnē, ar strupo purnu pavērstu pret rietumiem! Autofiksators jopro­jām bija noregulēts uz nometni. Deins pāris lēcienos panāca lēni braucošo mašīnu un apstādināja to. Vien­alga, vai migla bija vai nebija, tā atradīs ceļu taisni uz nometni, uz kurieni pirms divām dienām bija ve­dusi kravu. Tā būs nemaldīgs pavadonis ļaudīm, kuri, virvē piesējušies, tai sekos. Tagad viņiem bija radu­sies iespēja atrast Ali.

Kravas uzraugs, neteikdams ne vārda, sāka virzī­ties atpakaļ uz «Karalieni». Pārējie sekoja. Deins pavērās pār plecu uz apvidus mašīnu.

—  Ja mums būtu kāds portatīvais liesmumc- tējs … — viņš nomurmināja.

Rips to bija sadzirdējis.

—  Te drīzāk būtu vietā rezonators!

Deins jutās izbiedēts. Liesmumetēju varēja izman­tot iebiedēšanas nolūkā vai lai ielauztos kādā nocie­tinājumā. Tam nebija katrā ziņā jābūt ierocim. Bet rezonators… Nekas nespēja pasargāt no neredzama­jiem viļņiem, kas varēja cilvēku burtiski saraut gabalos. Ja jau Rips vēlējās rezonatoru, tātad viņam bija iemesls nopietni baidīties. Bet, tā kā «Karaliene» bija likumam paklausīgs kuģis un nekā tamlīdzīga līdzi neveda, tad tā arī bija un paliks tikai versija.

Van Raiks iekāpa kuģī un iegāja vadības sekcija. Kad viņš pieklauvēja pie kapteiņa kabīnes, kļuva dzir­dami Hubata kliedzieni. Dželiko ar īgnu izteiksmi nogurušajā sejā atvēra durvis. Pirms sasveicināties ar kravas uzraugu, viņš uzsita ar roku pa zilā radī­juma krātiņu, tā ka tas mežonīgi sašūpojās. Tomēr nekas nespēja aizbāzt rīkli, no kuras plūda šaušalīgās skaņas.

Kravas uzraugs vēroja satracināto Hubatu.

—  Vai sen jau viņš tā izturas, kaptein?

Dželiko apveltīja iesprostoto gūstekni ar iznīcinošu skatienu un izgāja gaitenī, tālāk no trokšņa.

—       Gandrīz visu nakti. Šķiet, ka tas zaudējis prātu. — Dželiko aizvēra durvis, un kliedzieni kjuva klusāki. — Nesaprotu, kāds tam varētu būt iemesls.

—       Viņa dzirde sniedzas ultraskaņas diapazonā, vai ne? — neatlaidās Van Raiks.

—       Četras pakāpes. Bet kas… — kapteinis aprāvās pie pēdējā vārda un piemiedza acis. — Šie nolādētie traucējumi! Jūs domājat, ka tie ir akustiski?

—       Varētu būt. Vai viņš kliedz, kad traucējumi mitējas?

—       Paskatīsimies… — Dželiko grasījās atgriezties kabīnē, bet Van Raiks satvēra viņu aiz rokas.

—   Tagad dienas kārtībā ir kas svarīgāks, kaptein.

—   Un tas būtu?

—       Mēs esam atraduši pavadoni, kas mūs aizvedīs līdz Riča nometnei. — Van Raiks pastāstīja par apvi­dus mašīnu.

Dželiko atspiedās pret gaiteņa sienu, sejā nepakus­toties ne vaibstam, it kā Van Raiks būtu nolasījis iekraujamās kravas sarakstu.

—       Tas var izdoties, — viņš vienīgi noteica, kad kravas uzraugs bija beidzis. Tomēr viņš nesteidzās kaut ko uzsākt.

Apkalpe vēlreiz lika sapulcināta kopkabīnē, izņe­mot Tanu, kurš palika pie raidītāja. Ienāca Dželiko, turēdams rokā nelielu sudraba stienīti, kas bija ķēdītē piestiprināts pie viņa jostas.