Sargasi kosmosā

—  Mēs esam konstatējuši, — viņš bez jebkāda ievada iesāka, — ka kravas transportieris joprojām ir noregulēts uz Riča nometni. Tas var noderēt par pavadoni…

Par atbildi atskanēja balsu murdoņa, kurā varēja sadzirdēt atsevišķus jautājumus, kad varēs sākt. Balsis apklusa, kad Dželiko uzsita ar stienīti pa galdu, lai pievērstu viņu uzmanību.

—   Lozēsim, — viņš noteica.

Mura jau bija sagatavojis lozes — baltus salmiņus, kurus viņš iemeta traukā un ar pirkstiem sajauca.

—  Tanam jāpaliek pie aparāta, — Dželiko atgādi­nāja. — Tātad paliek desmit cilvēku. Ies pieci, kuri izvilks īsos salmiņus…

Stjuarts apstaigāja sēdošos, turēdams trauku aug­stāk par viņu acu līmeni. Deins ievēroja, ka visi sa­žņaudz izvilktos salmiņus plaukstās, pat nepaskatī­damies uz tiem. Kad katrs bija izvilcis pa lozei, visi kopā atvēra plaukstas, lai uzzinātu, kas kuram lemts.

īsais salmiņš! Deins juta satraukumu — vai nu aiz prieka, vai ļaunā priekšnojautā. Viņš pārlaida skatienu pārējiem, lai redzētu, kas būs viņa ceļabiedri. Rips — arī viņam bija īsais salmiņš! Tāds pats bija redzams Kosti eļļainajos pirkstos. Nākamo parādīja Stīns Vilkokss, un pēdējais bija trāpījies Muram.

Grupu vadīs Vilkokss — tas bija labi. Deins neru­nīgajam astrogatoram pilnīgi uzticējās. Bija savādi, kā viss bija izkārtojies. Liktenis bija izvēlējies tieši tos, bez kuriem kuģis kaut kā varēja iztikt. Briesmu gadījumā «Karaliene» varētu droši pacelties no Limbo. Deins pūlējās par to nedomāt.

Dželiko, redzēdams, ka nav iekļuvis ekspedīcijas dalībnieku skaitā, kaut ko īgni norūca, piecēlās un pie­gāja pie sienas labajā pusē. Tur viņš ar savu stienīti atvēra kādas slepenas durvis. Atskanēja griezīga skaņa, it kā atslēga nebūtu tikusi lietota.

Skatienam pavērās statīvs — statīvs ar rokas blas- teriem! Zem tiem uz vadžiem karājās jostas ar mak- stīrn, un gaismā draudīgi mirdzēja pilnās aptveres. Tas bija «Karalienes» arsenāls, kuru drīkstēja atvērt vienīgi tad, ja kapteinis uzskatīja situāciju par aug­stākā mērā draudošu.

Citu pēc cita Dželiko izcēla blasterus un pēc kārtas sniedza tos Stocam, kas katru rūpīgi pārbaudīja, at­vērdams un aizvērdams aizslēgu, un pēc tam nolika uz galda. Pieci blasteri, piecas jostas ar aptverēm. Šķita, ka Dželiko gaida karu.

Kapteinis aizvēra durvis un aizslēdza tās ar savu stienīti, no kura saskaņā ar Federācijas likumiem ne­drīkstēja šķirties ne dienu, ne nakti. Tad viņš atgrie­zās pie galda, uzlūkoja piecus vīrus, kurus bija izvēlē­jies liktenis, 1111 ar žestu norādīja uz ieročiem. Viņi visi bija apmācīti apieties ar blasteriem.

— Tie visi ir jūsu, puiši, — kapteinis noteica. Un nebija vajadzības lieku reizi paskaidrot, cik nepatī­kams uzdevums viņus gaida.

9. MEDĪBAS TUMSĀ

Deins vēlreiz uzvilka lauka tērpu ar uzkabi un, uzlikdams ķiveri, deva sev stingru solījumu, ka šoreiz viņa radiotelefons būs ieslēgts nepārtraukti. Neviens nebija pārmetis viņa pieļauto paviršību ielejā. Viņš bija domājis, ka šīs bezrūpības dēļ viņam turpmāk uzticēs tikai otršķirīgus uzdevumus. Un tomēr tagad viņam vēlreiz bija dota izdevība — tikai tāpēc, ka uzsmaidījusi laime izlozē. Turklāt neviens nebija ap­strīdējis viņa tiesības piedalīties ekspedīcijā. Tagad no viņa paša bija atkarīgs, vai viņš spēs attaisnot biedru uzticību.

Tā kā migla joprojām bija tikpat bieza, nevarēja saprast, vai ārā ir diena vai nakts. Viņi ieturēja siltu, barojošu maltīti un tad devās ārā, tumsā, kur, spriežot pēc viņu pulksteņiem, pašlaik bija pēcpusdiena.

Juzdams pie gurna blastera neparasto smagumu, Deins sekoja Ripām, kurš savukārt gāja cieši aiz Vilkoksa lejup pa trapu. Kosti un Mura jau darbojās pie apvidus mašīnas.

Uz nelielā transporta līdzekļa platformas bija vieta vienam cilvēkam — ja saspiedās cieši kopā, tad di­viem. Bet, tā kā platformai nebija bortu un nebija arī kur pieturēties, lai nenoslīdētu no miglā noglumēju- šās virsmas, viņi nolēma sekot mašīnai kājām, piesē­jušies pie tās virvē.

Kosti nospieda starteri, un mašīna sāka virzīties uz priekšu, ar kāpurķēdēm maldama granti un porainā akmens šķembas. Tā kā mašīna brauca gājēja ātrumā, sekošana tai nesagādāja nekādas grūtības.

Deins palūkojās atpakaļ- «Karaliene» jau bija iz­zudusi skatienam. Vienīgi atblāzma miglā liecināja par prožektoru, kas parastos apstākļos bija saredzams jūdzēm tālu. Tikai tagad Deins saprata, ko nozīmētu zaudēt saiti ar apvidus mašīnu, un neviļus parāva virvi, kas viņus saistīja, it kā pārbaudot tās stiprumu.

Par laimi, reljefs bija diezgan līdzens, un tikai vienu reizi viņi paslīdēja un dabūja rāpties pāri kādai sacietējušu izdedžu upei. Cilvēks, kurš nesen bija vadījis mašīnu pirmajā reisā pāri tuksnesim uz dru­pām, bija izvēlējies labāko ceļu, kādu vien varēja at­rast.

Tagad viņi atklāja vēl kādu miglas īpatnību — trokšņus. Nevarēja saprast, vai tas ir viņu pašu soļu troksnis, atbalsots un daudzkāršots, vai kāda cita dabiska skaņa. Kosti vairākas reizes izslēdza motoru,