Sargasi kosmosā

Pēkšņi Muras svars vairs nebija jūtams, un Deinu nekas vairs nevilka lejup. Viņš palūkojās pāri sienas malai. Tumsā skaidri varēja saredzēt veselu rindu caurumu — tuvākie bija melni, bet citi, zemāk par pirmajiem, vēl sārti kvēloja. Sāpošo pirkstu tvēriens atslāba, un jostas noklaudzēja uz grīdas.

Kad pēdējie blastera izdedzinātie pakāpieni bija at­dzisuši, Deins uzvilka pie jakas piedurknēm piesprā­dzētos cimdus, lai Limbo aukstajā gaisā nesaltu ro­kas, un sāka izmēģināt improvizētās kāpnes. Lai gan tās izbeidzās labu gabalu virs grīdas, viņš bez grū­tībām nolēca lejā.

Mura bija izņēmis pārnēsājamo aptieciņu un paš­laik apstrādāja Ali sadauzīto seju.

—   Lukturīti! — nepacietīgi nokomandēja stjuarts. — Parādi gaismu!

Deins turēja lukturīti, kamēr ievainotajam tika sniegta pirmā palīdzība. Kad stjuarts bija beidzis, Ali jau spēja nedaudz redzēt. Viņam iedeva iekost un nelielu malku tonizatora no rezerves devas. Kaut gan viņš vēl nespēja savilkt sasisto seju smaidā, taču viņa balsī jau jautas parastais ironiskais tonis:

—   No kurienes jūs te uzradāties — ar fliteru?

Mura piecēlās kājās un palūkojās plašajā debess

velvē virs labirinta.

—   Nē. Taču fliters te noderētu gan, tas tiesa…

—   Jā gan… — lai gan Kamils ar sasistajām un uzpampušajām lūpām spēja tikai neskaidri murmināt, tomēr viņš bija noskaņots runāt. — Es jau domāju, ka man beigas, kad pēkšņi parādījāties jūs. leslodzī- dams mani šeit, šis nelietis Ričs sacīja — ja vien es būšot pietiekami gudrs, tad atradīšot izeju no šejienes. Taču es domāju, ka te var līdzēt vienīgi spārni!..

—   Bet kas viņiem te galu galā ir? — vaicāja Deins. — Cietums?

—   Pa da|ai cietums, pa daļai vēl kaut kas… Vai jūs zināt, kas te notiek? — Ali balss uztraukumā sāka drebēt. — Viņi atraduši Priekšteču iekārtu — un tā joprojām darbojas! Tā notriec un sadragā jebkuru kuģi, kas nokļuvis zināmā attālumā no planētas. Un pēc tam šī banda aplaupa to līdz pēdējam.

—   Tā viņi ir sagūstījuši arī mūsu «Karalieni», — sacīja Deins. — Tikko tā mēģinās pacelties, tā tiks sadauzīta.

—   Tad redz, kas par lietu! Viņi darbina mašīnu gandrīz nepārtraukti un, pirms viņi mani bija ieme­tuši šeit, es noklausījos kādu sarunu par to, cik ilgi tā varētu darboties bez apstājas. Šķiet, ka līdz šim tā ieslēgusies un izslēgusies automātiski, paklausot kādam impulsam, par kuru viņiem nav nekādas sajē­gas. .. Lai nu ka, atslēga visam ir meklējama kaut kur tepat, šajā nolādētajā jucekli!..

—   Iekārta te, labirintā? — Mura pētīja sienas, kas slējās virs viņiem, it kā cerēdams izvilkt atbildi no pašām klintīm.

—   Vai nu pati iekārta, vai kaut kas svarīgs, kas ar to saistīts. Caur labirintu var iziet… ja vien zina ceļu. Pa visu šo laiku, kopš es te klīstu, es divas rei­zes dzirdēju ļaužu balsis, vienu reizi tepat aiz sienas. Bet man tā arī neizdevās atrast pareizo ceļu. — Ali nopūtās. — Es jau taisījos izlaist garu, kad pēkšņi kā no debesīm nokritat jūs.

Deins aplika jostu un izvilka blasteru. Noregulējis to uz minimālo jaudu, viņš sāka izdedzināt sienā trūk­stošos pakāpienus.

—  Mēs varam to pameklēt, — viņš sacīja, joprojām turpinādams strādāt.

—   Tas būs jādara jums, — noteica Mura. — Un pēc iespējas nemānāmi, izvairoties no jebkādiem starpga­dījumiem. Ali nespēj iet pa sienām, vismaz pagaidam nē. Paskatieties — varbūt no augšas jums izdodas ieraudzīt ceļu, par kuru viņš runa. Un pēc tam jūsu vadība mēs varam doties uz priekšu …

Tas izklausījās saprātīgi. Kamēr Deins gaidīja pa­kāpienus atdziestam, Mura pavēstīja Ali, kas noticis, kopš viņš bija pazudis. Ali savukārt izstāstīja savus piedzīvojumus.

—   Divi no viņiem bija gaidījuši paslēptuvē un uz­klupa man, — viņš sacīja, acīm redzami kaunēdamies par savu ncpiesardzību. — Katram bija savs lidapa- rats! — Viņa balsi ieskanējās godbijība. — Bet ko nu par to! Augstais kosmos, šī planēta taču ir vesela Priekšteču tehnikas noliktava! Ričs izmanto šīs ma­šīnas, nezinādams nedz to funkcijas, nedz, kā tās dar-

iyo bojas — ar vārdu sakot, nezinadams neko! Kā jau teicu, šie kalni ir vesela noliktava. Nu, tātad viņi mani sagūstīja, apdullināja… Kad es atjēdzos, biju sasiets un atrados vienā no viņu posmainajām apvidus ma- šīnām. Pēc tam Ričs ar dažiem saviem rīkļurāvējiem sarīkoja nelielu nopratinašanu… — Ali balss ska­nēja drūmi, un viņš neiedziļinājās sīkumos, taču par notikušo pietiekami daiļrunīgi liecināja viņa seja. — Tad viņi pateica dažas asprātības un ieslodzīja mani te; šķiet, kopš tā brīža es visu laiku esmu riņķojis ap­kārt. Bet — vai jūs saprotat, ka tieši šo vietu visi meklē jau gadiem? Priekšteču tehnika turklāt ir jauna, kā tikko izgatavota! Ja mēs tiktu ara no šejienes…

—  Jā, vispirms jātiek arā, — iejaucās Mura. — Un arī iekārtā …

Deins uzmeta skatienu sienas augšmalai.

—   Kā es jūs atkal atradīšu?

—   Peilējot. Turklāt… — Mura paņēma lukturīti, noregulēja to uz mazāko jaudu un nolika uz grīdas, tā lai gaismas stars būtu versts uz augšu. — Kad bū­siet augšā, paskatieties, vai bus labi redzams.