Sargasi kosmosā

Turēdamies pie pakāpieniem, Deins uzrāpās uz sie­nas un atskatījās. Ja, laternas gaismas stars vertikāli šķēla tumsu, tuvumā atgadinot «Karalienes» bāku. Viņš pamaja abiem biedriem lejā un devās ceļa, vii» zīdamies uz labirinta centru, kur, pēc Ali domām, bija meklējama iekārta.

Sienas, liecoties un veidojot asus pagriezienus, veda te pa labi, te pa kreisi, un Deinam laiku pa laikam vajadzēja griezties atpaka'ļ. Nekur nebija neviena gai­teņa, kurš nebeigtos ar strupceļu. Un, ja arī tads bija, tad to varēja atvērt tikai ar skaņu signālu, bet citādi visi likās vienādi.

Taču Deins ar visu ķermeni izjuta apslēptas iekār­tās dobjo ritmu. Katrā ziņa viņš atradās netālu no ta avota. Pēkšņi priekšā pelēkajā krēsla kļuva redzama savāda atblāzma. Tā nebija laternas gaisma — drīzāk šķita, ka šajā sektorā intensīvāk spīd sienas. Tuvoda­mies šai vietai, Deins palēnināja soli, baidīdamies sevi nodot ar metāla zoļu troksni.

Vispirms viņš nonaca pie dubultsienas, kura ietvēra ovālas formas telpu. Atstatums starp abām gludajām sienām bija aptuveni trīs pēdas. Nolēmis uzzināt, kas tur atrodas, viņš noriskēja un pārlēca uz iekšējo sienu, nometās četrrāpus, palīda uz priekšu un ielūkojās ovā­lajā telpa. Tas, ko viņš tur ieraudzīja, bija krasā pret­statā visai pārējai apkārtnei.

Tur bija mašīnas — milzīgi, torņiem līdzīgi bries­moņi, kurus klāja pārvalki. Krietnu trešdaļu apkār­tējās sienas aizņēma vadības pults, kuras centrā bija redzama milzīga gluda metāla plāksne, kas stipri līdzinājās pazīstamajiem videoekrāniem. Taču uz šī ekrāna nebija redzamas nekādas ārpasaules ainas — tas bija absolūti melns, un pa to skraidīja gaismas signāli.

Telpā atradās trīs cilvēki. Kāda spilgtāka uzlies­mojuma laikā Deins pazina Salzaru Riču un rīge- lieti, kurš arī bija ieradies ar «Karalieni». Trešo, kurš sēdēja pie paša ekrāna, uzlicis rokas uz plata paneļa ar taustiņiem, viņš redzēja pirmo reizi.

Te nu tas bija! Te bija Limbo ļaunā sirds, kas pa­darīja planētu par īstu biedu šajā kosmosa nostūrī! Un kamēr vien tā pukstēs — šie puksti viļņiem vien strāvoja caur viņa ķermeni —, «Karaliene» atradī­sies planētas gūstā, un tās apkalpe būs bezspēcīga…

Bet vai tiešām tā bija? Deins jutās nedaudz sa­traukts. Ričs izmantoja šīs mašīnas, lāgā nezinādams, kam tās domātas. Turpretī citās rokās tas viss būtu gluži nekaitīgs. Varbūt viņš pats vērojot var uzzināt, kā vadāma iekārta, kas tur gūstā «Karalieni»?

Uz ekrāna joprojām mirgoja uguntiņas, un trīs vīri uzmanīgi un, kā likās, bažīgi vēroja tās. Neviens ne-

pieskārās ne svirām, ne pogām uz vadibas pults. Deins uz vēdera pielīda tuvāk, lai dzirdētu pavēles, ko, iespējams, dos Ričs.

Pāris minūtes nogulējis izstiepies aizsegā uz sienas, viņš pēkšņi izdzirdēja skrejošu soļu troksni. Pa la­birintu kāds tuvojās. Tas bija kāds cits gangsteris; viņš pa līkumoto gaiteni skrēja uz daudzstūraino telpu, nekur neapstādamies, kā jau cilvēks, kurš zina ceļu. Sasniedzis sienu, viņš atmeta galvu un pilnā kaklā iesaucās:

—   Salzar!

Sauciens skanīgi atbalsojās zem plašās velves virs viņiem, Ričs apsviedās un nospieda kādu pogu uz va­dības pults. Daļa sienas atvirzījās atpakaļ, lai ielaistu atnācēju.

—   Kas noticis? — Ričs aizkaitināts asi noprasīja.

Skrējējs joprojām tusnīja, un viņa gaļīgā seja bija

pietvīkusi.

—       Aigara ziņojums, šef. Viņš tuvojas… un viņam seko policijas kreiseris!

—       Policija? — cilvēks pie pults savā krēslā pa pu­sei pagriezās un pavēra muti.

—       Vai jūs viņu brīdinājāt, ka iekārta ir ieslēgta? — noprasīja Ričs.

—        Protams. Bet viņš vairs nevar manevrēt. Vai nu viņš nolaidīsies, vai arī policija viņu sagūstīs…

Ričs brīdi klusēja, pacēlis galvu, lai varētu redzēt ekrānu. Viņa otrs palīgs rīgelietis ierunājās pirmais:

—       Es vienmēr esmu teicis, ka te nepieciešama ra­diostacija, — viņš sacīja tāda cilvēka balsī, kuram pēc ilga strīda beidzot izrādījusies taisnība.

Cilvēkam pie vadības pults uz to jau bija gatava atbilde.

—       Labi, bet kā tu domā tikt galā ar traucējumiem, lai kaut ko uztvertu? — viņš iesāka, bet Ričs aprauti pavēlēja ziņnesim:

—   Dodies atpakaļ un pasaki Dženisam, lai Aigars dodas uz nosēšanos. Tieši pēc divām stundām, — viņš paskatījās pulkstenī, — mēs izslēgsim mašīnu uz stundu — uz vienu stundu, ne ilgāk. Viņam pa šo laiku jānosēžas… jānolaižas iespējami veiksmīgāk. Nebūs nekāda nelaime, ja viņš sadauzīs kuģi — pats jau nu viņš tiks sveikā cauri, par to es esmu drošs. Pēc tam mēs ieslēgsim mašīnu un sagūstīsim policijas kreiseri. Saprati?

—   Divas stundas, pēc tam tiks izslēgta uz stundu, viņam jāpagūst nolaisties, pēc tam atkal tiks ieslēgta, — noskaldīja ziņnesis. — Skaidrs!

Viņš pagriezās, atstāja telpu un smagiem soļiem aizrībināja pa gaiteni. Vienu brīdi Deins vēlējās it kā sadalīties, lai varētu gangsterim sekot un atrast izeju no labirinta. Bet tagad daudz svarīgāk bija redzēt, kā Ričs izslēgs mašīnu, lai viņa padotais varētu no­laisties.

—   Domā, viņam izdosies? — vaicāja cilvēks pie vadības pults.