Sargasi kosmosā

—   Lieku divpadsmit pret diviem, ka izdosies, — strupi noteica rīgelietis. — Aigars ir lielisks pilots.

Taču otrs gangsteris joprojām šaubījās.

—   Viņam vajadzēs ieiet gravitācijas laukā un but gatavam ieslēgt bremžu dzinējus tieši tajā brīdī, kad mēs lauku noņemsim … riskanta padarīšana …

Ričs joprojām vēroja ekrānu. Uz tā parādījās divas jaunas uguntiņas. Taču tās svaidījās tik haotiski, ka Deins, nezinādams, kā neparastā ierīce izmantojama, neko no šīs dīvainās dejas nesaprata.

Riča lūpas kustējās, skaitot sekundes, un acis šau­dījās no pulksteņa uz ekrānu un atpakaļ. Sasprindzi­nājums pieauga arvien vairāk. Cilvēks pie vadības pults bija sakņupis un nenolaida acis no taustiņu rindas sev zem pirkstiem. Pa to laiku rīgelietis savā

slīdošajā gaitā aizgāja līdz pults otram galam un pastiepa savu zvīņaino, zilgano, sešpirkstaino roku pret kādu sviru.

—       Stop! — iesaucās cilvēks pie pults. — Pulsē atkal!

Ričs rupji nolamājās. Uguntiņas uz ekrāna mežo­nīgi lēkāja augšup un lejup. Arī Deins juta, ka iekār­tas dūkoņa kļuvusi citāda un ritms vairs nav tik vienmērīgs.

—       Pārslēdz atpakaļ! — Ričs pieskrēja pie pults. — Pārslēdz atpakaļ!

Cilvēks krēslā pagrieza pret viņu sviedriem klātu seju.

—       Kā lai es to izdaru? — viņš iesaucās. — Mēs taču nezinām, kāpēc tā notiek!

—       Saīsini staru — tas reiz palīdzēja, — deva pa­domu rīgelietis, vismierīgākais no visiem.

Gangsteris nospieda divas pogas. Visu triju ska­tieni pievērsās ekrānam, gaidot, kas notiks. Mežonīgi dejojošās uguntiņas nomierinājās, un tagad aina uz ekrana bija gandrīz tāda pati kā tad, kad Deins to bija ieraudzījis pirmo reizi.

—       Cik tālu pašlaik sniedzas gravitācijas lauks? — vaicāja Ričs.

—   Atmosfēras līmenī.

—   Un kuģi?

Viņa apakšnieks uzmeta acis pultij, nolasīdams dažu skalu rādījumus.

—       Tie sasniegs gravitācijas lauka robežu tikai pēc stundas… varbūt pēc divām. Taču mums būs vaja­dzīgs laiks, lai atjaunotu jaudu. Lai nu kā, bet šo nolādēto tirgoni tas neietekmē — tas jau nu nepacelsies.

Ričs izņēma no kabatas nelielu kārbiņu, uzbēra nedaudz no tās satura uz plaukstas un uzlaizīja.

—   Patīkami dzirdēt, ka vismaz kaut kas tev izdo­das, — viņš noteica tik ledaini, ka Deinam pārskrēja tirpas pār kauliem.

—   Mēs taču par šo mašīnu tikpat kā neko nezi­nām, — cilvēks krēslā bungoja pa pults malu. — Neviens no mums nezina, kā ar to pareizi rīkoties. Pirmkārt, to ir būvējušas mums svešas būtnes…

—   Kad tu atjaunosi pilnu jaudu — ja tev tas izdosies —, paziņo man, — tas bija viss, ko Ričs atbildēja.

«Pilna jauda tiks ieslēgta pēc divām stundām,» domāja Deins. «Ja es pa šo laiku paspētu atgriezties kopā ar Muru… un varbūt ari ar Kosti un Ali… Šī svira, kuru grasījās nospiest rīgelietis, — tā droši vien ieslēdz kaut ko svarīgu. Ja mēs varētu ieņemt šo telpu un sagūstīt tajā esošos ļaudis, mums izdotos uzzināt par mašīnas darbību vēl ko vairāk. Pieņem­sim, ka policijas kreiseris sekmīgi nolaižas tūlīt pēc noziedznieka, kuram tas seko!.. Ko man tālāk darīt?»

Jautājumu viņa vietā izšķīra Ričs. Joprojām rit­miski gremodams, gangsteru barvedis devās pie sle­penajām durvīm.

—   Divas stundas, tu saki? — viņš iedams izmeta pār plecu. — Mums visiem būs labāk, ja tu to paveiksi uz pusi īsākā laikā, saprati? Es atgriezīšos pēc stundas — sagatavojies uz to laiku dot pilnu jaudu. — Ātri pamājis rīgelietim, Ričs izgāja pa at­vērumu sienā.

Tagad Deins bija gatavs viņam sekot. Viņš nogai­dīja, līdz Ričs bija pietiekami tālu, un devās viņam nopakaļ pa līkumotajiem gaiteņiem. Gangsteris gāja pārliecināti, kā pa labi pazīstamu ceļu. Vēl pirms viņi bija nonākuši vienā līmenī ar Muras improvizēto nelielo bāku, kuru Ričs no lejas saredzēt nevarēja, Deins jau bija atšifrējis labirinta noslēpumu. Divi pagriezieni pa labi, tad viens pa kreisi, vēl trīs pa labi, izlaist vienu eju un atkārtot visu no jauna. Ričs to visu veica četras reizes, un Deins bija pārliecināts, ka tā tas turpināsies lidz pat izejai no labirinta. To sapratis, viņš pagaidīja, līdz gangsteris attālinās par kādiem pieciem gaiteņiem, un devās uz telpu, kurā bija atstājis Muru un Ali.

Muras pūliņi nebija bijuši veltīgi — Kamils jau bija piecēlies un staigāja. Tikko Deins bija nokāpis pa primitīvajām kāpnēm, abi nepacietīgi mudināja viņu stāstīt.

—   … Lūk, tādas tās lietas, — Deins pabeidza savu ziņojumu. — Policijas kreiseris seko šim putnam pa pēdām. Kamēr viņi nav nonākuši atmosfērā, nekas nedraud. Taču, tikko mašīnas jauda atkal sasniegs maksimumu … — viņš uzsita knipi.

—   Tagad ir mūsu kārta rīkoties! — Kamils vēla vārdus pār uzpampušajām lūpām. — Mums jāizslēdz šī iekārta. Pavisam!

—   Jā, — noteica Mura, piegājis pie sienā izveido­tajiem pakāpieniem. — Bet vispirms jāatved šurp Kosti…

—   Kā jūs domājat viņu nogādāt uz šejieni? Viņš taču teica, ka nevarot iet pa sienām …

—   Ja cilvēks ir spiests, viņš var paveikt visu, — atbildēja Mura. — Jūs palieciet šeit, un es atvedīšu Kosti. Bet vispirms parādiet man ce|u uz šo «sirdi»…