Sargasi kosmosā

Tagad cilvēks pie vadības pults pamanīja uz sienas abus pārējos «Karalienes» ļaudis. To klātbūtne nezin kāpēc lika viņam atjēgties, un viņa roka pastiepās pie ieroča, kas karājās pie jostas. Tajā pašā brīdī gaisu pāršķēla blastera lādiņš, tik tuvu, ka viņam katrā ziņā vajadzēja sajust svelmi.

—   Rokas!! Rokas augšā! Ātri! — pavēlēja Mura tādā balsī, kā to parasti .mēdza darīt Dželiko.

Gangsteris paklausīja un, sasvēries uz priekšu, at­balstījās ar izplestajiem pirkstiem pret ekrānu, kuru tik ilgi bija vērojis. Bet tad viņš pamanīja ļodzīgā gaitā tuvojošos Ali, un viņa sejā parādījās šausmu izteiksme. Kad Kamila roka satvēra sviru, gangsteris iesaucās:

—   Nevajag!

Taču Ali nepiegrieza viņam ne mazāko uzmanību un ar yisu spēku spieda sviru lejup. Gangsteris iekliedzās vēlreiz, un tad viss apklusa. Mašīnas dū­koņa, k^s pildīja sienas, un vibrācija viņu ķermeņos mitējās.

Rīgelietis izrāvās no Kosti tvēriena un atspērās, grasīdapiies pats mesties pie sviras. Bet Ali, spiez­dams sviru uz leju, bija uzgulies tai ar visu sava ķermeņa svaru, metāla rokturis neizturēja un nolūza. Tagad mašīnu vairs nevarēja iedarbināt. To redzot, vīrietis pie pults, aiz dusmām vai zaudējis prātu, aiz­mirsa Muras draudošo blasteru un metās Kamilām virsū.

To Deins nebija gaidījis — viņš visu uzmanību bija pievērsis rīgelietim, kuru uzskatīja par bīsta­māko no abiem. Taču stjuarts nopļāva šo ārprātīgo, iekams viņa saliektie pirksti paspēja sagrābt Ali pie rīkles. Gangstera spalgais kliedziens noslāpa, un viņš sabruka uz mutes zemē. Deins jutās atvieglots, ka neredz viņa pārogļojušos seju.

Rīgelietis piecēlās, viņa nekustīgās rāpuļa acis blenza Deinā un Murā, kuru blasteri tagad bija pie­vērsti viņam. Neveltīdams uzmanību Kosti, viņš sakārtoja apģērbu.

—   Jūs esat mūs visus nolēmuši nāvei, — viņš no­teica tirgoņu žargonā neizteiksmīgi un vienmuļi, it kā izrunādams ierastu formālu frāzi.

Kosti piegāja pie viņa.

Iesaku tev pacelt rokas un nemēģināt izstrā­dāt kādu triku līdzīgi savam drauģelim!..

Rīgelietis paraustīja plecus.

—       Tagad pēc trikiem vairs nav nekādas vajadzības. Mēs visi esam lamatās…

Ali pieķērās pie krēsla un ieslīga tajā. Ekrāns aiz viņa bija tukšs, nedzīvs.

—   Un kas tās būtu par lamatām? — vaicāja Mura.

—       Jus nolauzāt to sviru, un tagad mašīna vairs nav vadāma, — rīgelietis vaļīgā pozā atspiedas pret sienu. Viņa zvīņainā seja bija absolūti neizteiksmīga. — Mēs nemūžam netiksim ārā no šejienes pa tumsu!

Tagad Deins pirmo reizi ievēroja pārmaiņu. Pelē­cīgais mirdzums, ko izstaroja Priekšteču labirinta sienas, pamazām bālēja, līdzīgi dziestoša ugunskura oglēm.

—       Mēs esam ieslodzīti, — turpināja gūstekņa cietsirdīgā balss. — Ta kā jūs salauzāt atslēgu, ne­viens nespēj mūs dabūt no šejienes laukā.

Kosti iesmējās.

—        Ko tu — tēlo «čukstētāju», vai? — viņš skarbi noprasīja, pēc tam par atbildi izvilka lukturīti un ieslēdza gaismu. Taču rīgelietis uz to pat nepaskatī­jās.

—       Mēs nezinām visus šejienes noslēpumus, — viņš sacīja. — Pagaidiet vien, drīz jus redzēsiet, cik maz jums palīdzēs šie lukturīši.

Deins pagriezās pret stjuartu.

—       Vajadzētu iet projām… kamēr vēl no sienām nav nozudusi gaisma …

Uzrunātais piekrītoši pamāja un uzsauca rīgelie- tim:

—   Vai tu vari atvērt durvis?

Tas pakratīja galvu. Tad Kosti nekavējoties sāka rīkoties. Viņš izņēma blasteru un ņēmās izdedzināt sienā pakāpienus. Deins gandrīz vai lēkāja aiz ne­pacietības tikt ārā un virzīties uz izeju, viņam šķita, ka pakāpieni nekad neatdzisīs.

Beidzot viņi tomēr pārkāpa sienu un pa gaiteni devās uz izeju. Kosti atlieca rīgelieša rokas uz mu­guras, sasēja ar viņa jostu un vilka gūstekni sev līdzi. Viņi virzījās uz priekšu lēni, jo Ali, pat pārējiem palīdzot, nevarēja ātri paiet. Tagad jau bija gandrīz pilnīgi tumšs — ja neskaitīja vienīgi spokaino agrākā mirdzuma atblāzmu.

Mura iededza gaismu.

—   Iztiksim tikai ar vienu lukturīti. Jātaupa aku­mulatori tādam brīdim, kad tie būs visvairāk vaja­dzīgi.

Deins jutās pārsteigts. Lukturīšu enerģiju nevarēja tik ātri izlietot, tie bija paredzēti mēnešiem ilgai lie­tošanai. Taču gaismas aplis viņu priekšā vairs nebija spilgti dzeltens, bet gan neparasti bāls, pelēcīgs.

- Kāpēc tu neieslēdz to uz pilnu jaudu? — brīdi vēlāk jautāja Ali.

Tumsā ieķiķinājās rīgelietis.

—   Tas ir ieslēgts līdz galam, — atbildēja Mura.

Visi klusēja, bet Deins saprata, ka ne jau viņš viens

ar bažām vēro bālo gaismas apli. Un, kad tas pār­vērtās tikai izplūdušā plankumā, kas apgaismoja labi ja kādu pēdu priekšā, viņš nebija neko izbrīnījies. Tikai Kosti noprasīja:

—   Kas noticis? Pagaidiet!…

Biezo tumsu pāršķēla viņa lukturīša stars. Minūtes divas gaisma bija tīra, bet tad arī sāka bālēt, it kā planētas atmosfērā kaut kas badīgi rītu enerģiju.

—  Sajā telpā jebkura enerģija tagad tiek uz­sūkta, — klāstīja rīgelietis. — Iekārtas darbībā ir daudz kā tāda, ko mēs nesaprotam. Vispirms pazūd gaisma, pēc tam ari gaiss…

Lai par to pārliecinātos, Deins dziļi ievilka elpu.