Viesis no bezgalības

Visi šie jautājumi izvirzījās zinātniekiem visā savā milzīgajā nozīmīgumā.

Divi ekspedīcijas locekļi iekļuva kuģa iekšpusē: ieejas noslēpumu izdevās atšifrēt.

Tajā laikā Zemes zinātne tikai sāka pētīt neaptve­ramās iespējas, kas slēpās cilvēka smadzeņu bio- strāvā. Toreiz šo spēku, kas tagad ieviesies visās tehnikas nozarēs, izmantoja tikai mākslīgo ekstre­mitāšu izveidošanā, kā arī ļoti vienkāršos automātos, kurus vadīja ar smadzeņu impulsiem.

Faetoniešu kuģis (to, ka šis kuģis piederēja piek­tās planētas iedzīvotājiem, uzzināja ļoti drīz) bija bagātīgi apgādāts ar tik attīstītu biostrāvas tehniku, ka mēs to varam salīdzināt ar mūsu tagadējo tehniku.

Bet Meļņikovs un Vtorovs sākumā to nenojauta …»

Meļņikovs un Vtorovs!

«Tādi paši uzvārdi,» Volgins nodomāja, «kā diviem «Ļeņina» komandas locekļiem. Vai tā ir sagadīšanās, vai arī Igors Zaharovičs un Marija Aleksandrovna ir pirmo kosmonautu radinieki?»

«… Kuģa lūkas viņu priekšā atvērās it kā pašas no sevis, kuģa sienas kļuva caurspīdīgas un zaudēja caurspīdīgumu ar saprātīgu mērķtiecību, gaisma iede­gās un apdzisa, kad tas bija vajadzīgs. Gluži kā kaut kas neredzams uzmanīgi sekoja viņiem, vadīja šos divus cilvēkus uzmanīgi un droši pa nodalījumiem, kas bija pilni ar nepazīstamiem mehānismiem.

Pat tagad, mūsu gadsimtā, var brīnīties par to, ka kuģa dzinēji, visas ierīces un mehānismi bija tūksto­šiem gadu saglabājušies pilnīgā kārtībā. Faetoniešu zvaigžņu kuģis, kura saimnieki sen miruši, bija dzīvs un gatavs lidojumam. Zemes cilvēki to uzskatīja par mirušu, bet tas tikai snauda.

Un cilvēki pamodināja kuģi.

Vai mēs varam viņus nosodīt par nepiesardzību? Nē, viņi bija pietiekami piesardzīgi. Bet zinātkāre ir ikvienas saprātīgas būtnes īpašība.

Boriss Meļņikovs un Genadijs Vtorovs labi saprata, ka viņu priekšā ir tehnika, kuras pamatus viņi ne­pazīst. Cenšoties iepazīt kuģi, viņi nokļuva telpā, kur atradās vadības pults. Vai viņiem prātā varēja ienākt, ka arī šeit viss pamatojas uz biostrāvu, uz stingri dis­ciplinētas domas impulsiem?

Pēc daudziem gadsimtiem, apspriežot visu toreiz notikušo, mums jāsecina, ka tas bija nenovēršami. Ne Meļņikovs, ne Vtorovs nekad iepriekš nebija sastapu­

sies ar biotehniku, viņi zināja par to tikai pēc no­stāstiem.

Un neticamais fakts, ka viņi abi palika dzīvi un neskarti, sajūsmina mūs līdz šim iaikam un ir spilgts cilvēka saprāta spēka un varenības pierādījums.

Mēs nezinām sīkumus — pašu varoņu stāstījumi par šo notikumu nav saglabājušies. Mēs tos varam tikai iedomāties.

Acīmredzot, nonākuši pie pults, kuras nozīmi viņi vēl nesaprata, abi pētnieki sāka to aplūkot. Viens no viņiem apsēdās sēdeklī pults priekšā. Tagad mēs zi­nām, ka kuģi varēja iedarbināt tikai tad, kad kāds apsēdās sēdeklī. Bet viņi taču to nezināja.

Biostrāva pavada ikvienu aktīvu smadzeņu impulsu. Tā rodas neatkarīgi no cilvēka gribas. Un katra «vē­lēšanās» rada noteiktas frekvences un jaudas bio- strāvu.

Mēs nezinām, kāpēc Meļņikovam un Vtorovam ra­dās vēlēšanās «iedarbināt» kuģi. Iespējams, ka tā radās attiecīgas sarunas gaitā. Lai arī kā būtu bijis, bet faetoniešu kuģis tiešām pacēlās gaisā un aizlidoja no Venēras.

Divi cilvēki nonāca starpplanētu izplatījumā ar kuģi, kuru viņi neprata vadīt, pareizāk sakot, kuru viņiem nebija jāprot vadīt.

Bojā eja likās nenovēršama. Ja viņi būtu paļāvu­šies bezcerībai, izmisumam, tad būtu gājuši bojā. Bet notika citādi.

Kuģa pacelšanos no Venēras, visu, kas noticis pirms tam, Meļņikovs un Vtorovs rūpīgi izanalizēja un uzminēja, kā kuģis tiek vadīts.

Ekspedīcijas zvaigžņu kuģis, protams, metās aizlidojušajam «faetonietim» pakaļ. Zemes kuģa komanda nevarēja nemēģināt glābt savus biedrus. Un abi kuģi sastapās izplatījumā starp Venēru un Zemi.

Šeit tika pieļauta kļūda. Tā ir attaisnojama, ja atce­ramies, ka toreiz kosmiskie lidojumi cilvēkiem vēl nebija pierasti. Apzinādamies, cik šis svešais zvaigžņu kuģis vajadzīgs Zemes zinātnei, kosmonauti neriskēja vadīt to tieši uz Zemi, bet, lai apgūtu nolaišanās iemaņas, nolēma piezemēties uz debess ķermeņa ar mazāku gravitācijas spēku. Šim nolūkam viņi izrau­dzījās asteroīdu Cereru.

Kļūda bija tā, ka neviens nedomāja par faetoniešu zvaigžņu kuģī palikušajām enerģijas rezervēm. Bet šī enerģija jau bija izsīkusi. Sasniedzis Cereru, «faeto- nietis» atteicās kalpot tālāk.

Mūslaiku tehnika ir apguvusi antigravitāciju, un mūsu kosmosa kuģiem vairs nav jābaidās no enerģi­jas trūkuma. Šai sakarā mēs varam secināt, ka faeto­niešu zinātne ap to laiku, kad tika būvēts gredzen­veida cauruļu kuģis, vēl nebija sasniegusi tagadējo līmeni. Bet tā bija priekšā par pusotru tūkstoti gadu kristiānisma ēras divdesmitā gadsimta zinātnei un tehnikai.

Par spīti tik lielai atšķirībai, cilvēki tomēr spēja ap­gūt faetoniešu kuģa vadīšanu!

Uz Cereras nokļuvušos cilvēkus no galīgi «nomi­rušā» kuģa izglāba cits zvaigžņu kuģis. Bet «faetonie- tis» tā arī palika uz šīs mazās planētas. Šeit tas stāv tikpat nesagraujams kā uz Venēras.