Viesis no bezgalības

Sākās kosmosa iekarošana!

Neviens nevarēja paredzēt, ka šī iekarošana notiks tik straujos tempos, kā tas norisa īstenībā.

Tikai trīsarpus gadus pēc tam, kad tika palaists šis pirmais nelielais sfēriskais ķermenis ar četrām antenu bultām, kurš uz visiem laikiem palika apziņā kā lie­lākās uzvaras simbols, ārpus zemes atmosfēras izlau­zās kuģis «Vostok», un tajā bija cilvēks,. Tas notika 44. gada 12. aprīlī, un šī diena kļuva par sākumu jau­najai — kosmiskajai ērai cilvēces vēsturē.

Cilvēki izkāpa no šūpļa! …»

Volgins nolaida grāmatu uz ceļiem.

— Padomā tikai, — viņš nočukstēja, — tas viss taču noticis diezgan drīz pēc manas nāves. Četr­desmit ceturtais gads! Pēc mūsu vecās laika skaitī­šanas sistēmas tas ir tūkstoš deviņsimt sešdesmit pir­mais. Es varēju nodzīvot līdz tam laikam.

Grāmata saucās «Piektā planēta». Šī bija tā pati grāmata, kuru Muncijs jau sen ieteica izlasīt. Vol­gins sāka to lasīt pēc tam, kad viņam bija nācies veikt tulka pienākumus Zinātnes padomes un Tehni­kas padomes apvienotajā sēdē, kurā Vtorovs referēja par «Ļeņina» lidojuma rezultātiem.

Daudz kas, par ko runāja kosmosa kuģa komandie­ris, Volginam palika nesaprotams. Viņā ziņkāri mo­dināja vārds «Faetons», kas referātā tika vairākkārt pieminēts. Bet, kad priekšsēdētājs, atbildot uz Vto- rova paziņojumu, ka Vegas planētu sistēmā Faetona nav, pateica, ka uz Zemes tas jau zināms, Volgins nodomāja: «Laiks beidzot iepazīties ar jautājuma vēsturi.»

Tāpat kā vienmēr, līdzko Volgins pateica, ka viņam vajadzīga tāda un tāda grāmata, tā tūlīt tika sagādāta.

«Ļeņina» komandai vēl dažas dienas bija jāpaliek Zinātnes padomē. Pēc pirmā vispārējā referāta, ko nolasīja Vtorovs, ekspedīcijas dalībniekiem katram savā specialitātē vajadzēja iepazīstināt zinātniekus ar iegūtajiem datiem sīkāk. Volgina pakalpojumu vairs nevajadzēja —tika uzstādīti automātiskie tulki.

Volgins atgriezās Ļeņingradā un, gaidot atbraucam savus jaunos draugus, ņēmās lasīt «Piekto planētu».

«…Drīz vien pēc cilvēka pirmā lidojuma kos­mosā,» Volgins turpināja lasīt, «cilvēki savām acīm ieraudzīja skatieniem nepieejamo Mēness pusi, kuru, tiesa, pirms dažiem gadiem bija nofotografējusi auto­mātiskā starpplanētu stacija.

Cilvēki ātri iemācījās «ieiet» kosmosā.

Pienāca diena, kad no Zemes pacēlās kuģis, kura komandā bija četri cilvēki, lai dotos tālā ceļā uz Venēru un Marsu.

Kuģis sasniedza Venēru un nokļuva zem mākoņu slāņa, kas slēpa astronomu skatieniem planētas virsmu, — tika atklāts vēl viens noslēpums.

Pētnieki toreiz uz Venēras nenolaidās. To neļāva dzinēju jauda un degvielu rezerves. Kosmonauti de­vās tālāk uz Marsu.

Zinātniekiem izvirzījās neizprotama mīkla.

Uz Marsa atrada nabadzīgu augu valsti. Bija skaidrs, ka uz planētas, kurai tik maz gaismas un sil­tuma, augsti organizēta dzīvība nebija atīstījusies. Viss liecināja, ka Marsam jābūt neapdzīvotam.

Bet uz tā bija divas dzīvnieku sugas.

Biologi velti lauzīja galvas. Tas, ka bija divas dzīv­nieku sugas, — tikai divas, bez mazākā norādījuma par citām, — runāja pretī dzīvības attīstības liku­miem uz debess ķermeņiem.

Vienīgais izskaidrojums varēja būt tāds, ka dzīv­nieki uz Marsa ieradušies no citurienes. Bet šāda hipotēze bija vēl mīklaināka.

Noslēpums noskaidrojās otrajā lielajā kosmiskajā reisā uz Venēru.

Šoreiz kosmosa kuģis bija krietni lielāks un ar spēcīgāku jaudu nekā pirmais, un tajā lidoja nevis četri, bet divpadsmit cilvēki. Viņu mērķis bija nolais­ties uz Venēras un, cik iespējams, atšifrēt «Zemes māsas» noslēpumu.

Jau ceļā, kādā no starppieturām, kas bija ierīkota uz viena no asteroīdiem, kura orbīta atradās tuvu Zemes un Venēras orbītām, tika izdarīts sensacionāls atklājums. Uz tukšās mazās planētas, kas, bez šau­bām, nekad nebija bijusi apdzīvota, kādā aizā atrada granīta figūras, ko bija darinājušas saprātīgas būt­nes.

Neviens toreiz nesaprata, ka atklāts lielā noslē­puma pirmais posms.

Tā toreiz tika iegūts pirmais pierādījums, ka sa­prāts eksistē ne tikai uz Zemes, bet arī aiz tās robe­žām.

Otru posmu atrada uz Venēras.

Pētniekus gaidīja daudzi necerēti un grandiozi atklājumi. Kontinenta bagātā flora, dzīvība okeāna dzīlēs un, beidzot, «Zemes māsas» saprātīgie iedzīvo­tāji, kas, tiesa, atradās uz zemas attīstības pakāpes, taču tiem bija saprāts, un tas spēja evolucionēt tālāk.

Taču tas vēl nebija viss.

Dziļā mežā, kalnu ezera krastā, tika atrasts … kos­mosa kuģis!

Trīs milzīgi cits citā ievietoti gredzeni bija sastipri­nāti ar šķērscauruli. Šos gredzenus veidoja caurules. Arējā gredzena diametrs sasniedza divsimt metru. Centrā atradās neparastas formas kodols. Kuģis bija izgatavots no metāla, kādu uz zemes nepazina.

Acīmredzot zvaigžņu kuģis (par to, ka tas bija tieši zvaigžņu kuģis, nevajadzēja šaubīties) šeit no­kļuvis ļoti sen. Starp tā gredzeniem auga tūkstošga­dīgi koki. Daudzi no tiem bija izauguši no kuģa apakšas un izlocījās ap caurulēm, kas droši vien bija ļoti izturīgas.

No kurienes gan tas bija atlidojis? Kur bija tā komandas dzimtene? Kāpēc, sasnieguši Venēru, kos­monauti nebija lidojuši tālāk?