Viesis no bezgalības

—   Mēs to redzam, — Kotovs teica. — Bet uz galda taču ir kaut kas līdzīgs vīna kausiem. Tie varēja ap­gāzties, galda virsējai daļai tik strauji paceļoties.

—   Ir ņemti vērā visi apstākļi, — Vladilens atbil­dēja. — Automātiem nepiemīt cilvēku apzinīgā pie­sardzība. Lai atvieglotu to darbu, galda virsma pār­klāta ar metāla slāni, bet visiem galda piederumiem apakšpuses ir magnetizētas. Pamēģiniet pacelt jeb­kuru vīna kausu vai šķīvi un jūs par to pārliecinā­sieties.

Gandrīz visi tūlīt sekoja šim ieteikumam. Galda virsma vāji, tomēr jūtami pievilka vīna kausus un šķīvjus.

—   Viss skaidrs! — Kotovs teica.

Volgins atcerējās Muncija māju Vidusjūras krastā un savus mēģinājumus paskatīties, kā «oficianti» strādā. Tur viss notika kaut kā citādi.

—   Es nezinu, kā iekārtota ēdamistaba Muncija mājā, — Vladilens atbildēja uz Volgina jautājumu. — Ir daudzas sistēmas. Zem mums, — viņš norādīja lejup, — 4r plaša telpa, ko aizņem sarežģīta mehā­nismu sistēma. Privātās mājās tādas neierīko. Do­māju, ka jums visu pa caurulēm piegādāja servējo­šajam mājas automātam.

Volginu pārsteidza vārds «privāta māja», ko izteica

Vladilens. Tas skanēja gluži krieviski, un to saprata visi, izņemot Vilsonu.

—       Vai tad pie jums pastāv privātīpašums? — Vto­rovs jautāja.

—        Privātīpašums nepastāv, bet ir privātais valdī­jums. Māja pieder cilvēkam, kamēr viņš tajā dzīvo. Tas pats attiecas uz visu pārējo. Tas uzvalks, kas jums pašlaik mugurā, nepieder visiem, bet tikai jums, vai ne?

—   Es domāju, ka vārds «privāts» sen aizmirsts.

—        Tas nav sliktāks par citiem un apzīmē to, ko vajag. Var sacīt «personisks» — tas ir gluži viens un tas pats.

—       Vārdi paliek, bet doma mainās, — Kotovs pie­bilda.

—   Pilnīgi pareizi.

Kad pusdienas beidzās, Vladilens teica:

—   Var nokopt galdu!

Un galda virsējā daļa atkal nozuda. Taču šoreiz tā neaizslīdēja tik strauji, un viņi varēja izsekot tās kustībai. Nozudušās virsējās daļas vietā atkal parādī­jās cita — tukša un tīra.

—       Gribētos paskatīties, kā tur lejā viss notiek, — Kotovs teica.

—        Es domāju, ka to varēs izdarīt. Taču ieiet šajā telpā bez mehāniķa nedrīkst, — Vladilens paskaid­roja.

2.

—        Man tomēr šķiet, ka ielās cilvēku nav pārāk daudz, — Vtorovs ieteicās, kad viņi bija izgājuši no ēdnīcas. — Ļeņingradas iedzīvotāju skaits droši vien

ir daudzreiz palielinājies salīdzinājumā ar mūsu laiku, taču agrāk cilvēku bija vairāk.

—   Tagad ir pals darba laiks, — Mērija atteica.

—    Cilvēki strādā. Bet, kas attiecas uz iedzīvotāju skaitu, tad pirms pusgada Ļeņingradā bija astoņpa­dsmit miljoni četrsimt četrdesmit viens tūkstotis iedzī­votāju.

—   Kā jūs zināt tik precīzi?

—   Tā ir mana specialitāte. Es strādāju statistikas pārvaldē. Lai nodrošinātu cilvēkus ar visu nepiecie­šamo, jāzina iedzīvotāju daudzums katrā apdzīvotā vietā. Uzskaite notiek pastāvīgi. Citādi piegādāto pro­duktu var nepietikt vai arī tie var palikt pāri.

—   Droši vien rūpnīcas ne arvien strādā ar pilnu jaudu?

—   Protams. Rezerves ir obligātas, ja gadījumā iedzīvotāju skaits neparedzēti palielinātos. Bet gadās, tiesa gan, reti, ka rūpnīcas tiek noslogotas pilnīgi.

—   Kā tādos gadījumos rīkojas? Ceļ jaunas?

—   Reizēm ceļ. Bet tas nav tik vienkārši. Rūpnīcu vienā dienā neuzcelsi. Ja iedzīvotāju skaits draud pārsniegt pilsētas ietilpību, bet celt jaunas mājas un rūpnīcas nav laika, pilsētu slēdz, tas ir, tiem, kas vēlas iebraukt, atbild, ka vietu nav. Vai arī lūdz jau dzīvo­jošos pārcelties uz citu pilsētu. Parasti uz šādu lūgu­mu atsaucas vairāk cilvēku, nekā vajag. Neviens taču nav saistīts ar darba vietu, strādāt var visur. Pašreiz Ļeņingradai ir rezerve pusotram miljonam cilvēku.

—   Vēl viens jautājums, — Vtorovs pasmaidīja,

—  kā jūs zināt šo skaitli?

—   Es jau teicu, ka mana profesija, un turklāt ļoti iemīļota profesija, ir — statistika. Pašreiz es nestrā­dāju specialitātē, man uzdeva būt kopā ar Dmitriju,

bet tagad ari ar jums. Taču aiz ieraduma es katru dienu klausos ziņojumus.

—   Un jūs tos atceraties?

—       Neapzināti. Statistikas pārvalžu darbiniekiem nepieciešama laba atmiņa.

—        Iznāk, — Volgins teica, — ka esmu jūs atrāvis no iemīļotā darba. Man ļoti žēl.

—        Es pati piedāvāju savus pakalpojumus. Lūcija meitai tas bija dabisks solis. Un turklāt katrs darbs ir patīkams, ja tas ir noderīgs.

—       Vai uzturēšanos kopā ar mani tu uzskati par darbu?

—        Bet vai tad tas tā nav? Es taču strādāju nevis personiski savā, bet gan visas sabiedrības labā.

Volginu šāda vaļsirdība satrieca.

—        Ja jau tā spiežam, — viņš teica, — tad arī mēs, kas neko nedarām, bet tikai apskatām Zemi, esam aizņemti darbā.

—        Jūs atrodaties īpašā stāvoklī. Taču būtībā jūs esat aizņemti derīgā darbā. Jūs iepazīstaties ar tās sabiedrības dzīvi, kurā strādāsiet. Jūs var salīdzināt ar pusaudžiem, kuri vēl nestrādā, bet mācās. Tomēr par viņiem nedrīkst teikt, ka viņi neko nedara.

—       Pieļausim, — sarunā iejaucās Vladilens, — ka tu sēdi krēslā un lasi vai skaties grāmatu. Kā tu domā, ko tu dari?

—   Atpūšos.