Viesis no bezgalības

—        Ne gluži tā. Grāmata paplašina tavu redzes loku, sniedz tev jaunas zināšanas, tātad padara tevi par derīgāku sabiedrības locekli.

—   Tātad arī atpūta un ēšana — viss ir darbs.

—   Bez šaubām. Cilvēks vienmēr strādā, šādā vai tādā veidā. Nedarīt absolūti neko nav iespējams. Tā ir nāve.

—   Oriģināla filozofija, — piebilda Vtorovs, kurš arī bez tulka saprata visu teikto.

—   Cilvēks dēvē par darbu to, kas dod tieši taus­tāmu rezultātu, piemēram, darbs rūpnīcā vai kādā pārvaldē, — Vladilens turpināja. Visu pārējo viņš dēvē par atpūtu, bet tas ir gluži ārējs dalījums. Pil­nīga atpūta ir tikai miegs.

—   Par to mēs ar tevi vēl pastrīdēsimies, — Vol­gins teica. — Kas tas? — viņš jautāja, norādīdams uz māju, kurai viņi gāja garām.

Starp kokiem šaudījās cilvēki, ģērbušies vai, parei­zāk sakot, izģērbušies kā pludmalē. Viņi pārskrēja no vienas vietas uz otru, it kā rotaļādamies vai arī piedalīdamies sporta sacensībās. Bija dzirdami jautri smiekli.

—   Acīmredzot mācību kombināts. — Mērija atbil­dēja. — Bērniem ir starpbrīdis.

Volgins ielūkojās uzmanīgāk. Tie patiešām bija bērni, lai gan pirmajā mirklī viņš tos bija noturējis par pieaugušiem cilvēkiem. Volgins vēl arvien ne­varēja pierast pie tagadējo cilvēku lielā auguma. Bērni no desmit līdz piecpadsmit gadu vecumam bija gandrīz viņa augumā/

—   Ieiesim pie viņiem, — Ksenija ierosināja. — Es vēl neesmu redzējusi bērnus.

—   Bet vai drīkst? — Meļņikova jautāja.

-— Domāju, ka drīkst, — Mērija atbildēja. — Tikai jūsu ierašanās izraisīs lielu satraukumu. Bērni ir tik tieši.

—   Nav liela nelaime, — Vtorovs teica. — Sagā­dāsim viņiem prieku.

No trotuāra uz kombināta ēku veda plata ar milzīgām akmens plāksnēm izklāta aleja. Tieši pie mājas atradās plašs laukums, kurā rotaļājās bērni. To nebija mazāk par pieciem simtiem.

Negaidīto viesu ierašanos pirmais pamanīja gadus divpadsmit vecs zēns, kas, strauji skrienot pēc bumbas, uzdrāzās viņiem tieši virsū. Zēnam rokā bija kaut kas līdzīgs tenisa raketei.

Uzdūries grupai pieaugušu cilvēku, zēns apstājās. Viņam mugurā bija tikai sudrabainas krāsas sporta biksītes un kājās tādas pašas kurpes. Smuidro, labi veidoto ķermeni klāja bronzas krāsas iedegums. Gaiši, kuplās cirtās krītoši mati, atklāta, skaidra piere, lie­las, tumšas acis. Bērnišķīgi apaļās lūpas pavērās, at­segdamas nevainojamu zobu rindu. Poza, kādā viņš apstājās, bija nepiespiesta, gracioza, pleci viegli atliekti. Viss viņa^ārējais izskats rādīja, ka zēns pie­radis pie fiziskiem vingrojumiem.

—   Cik burvīgs bērns! — Meļņikova klusi teica krievu valodā.

Zēns izdzirda viņam svešās valodas vārdus. Viņa acis, kurās līdz tam atspoguļojās tikai izbrīns (acīm­redzot nepiederīgas personas šeit nekad nemēdza nākt), pēkšņi saspringa uzmanībā. Likās, viņš tikai tagad ieraudzīja, kas stāv viņa priekšā. Nākamajā mirklī priecīgais smaids un apjukums liecināja, ka zēns visu sapratis.

Viņš strauji apcirtās un, pacēlis abas rokas, tik skaļi iesaucās, ka apklusināja balsu un smieklu čalu laukumā:

—   Šurp! Ātrāk! Šeit ir Dmitrijs! Dmitrijs Volgins!

Pēc viņa kliedziena acumirklī iestājās klusums. Bet

nākamajā brīdī atnācējus cieši apstāja bērnu pūlis.

—   Uzmanīgāk! — Mērija teica. — Jūs mūs saspie­dīsiet.

Un visi tūlīt pakāpās atpakaļ. Bērni staipīja kaklus, lēca uz augšu, cenzdamies ieraudzīt Volginu. Viņi to viegli pazina pēc zelta zvaigznītes pie uzvalka. Visu skatieni bija pievērsti Volginam. Acīmredzot tieši Volgins bija nodarbinājis viņu prātus visvairāk.

Tur nebija ko brīnīties. Atgriešanās no kosmiskā lidojuma vairs sen nevienu nepārsteidza. Dažādā laikā uz Zemes bija atgriezušās vairāk nekā trīs­simt kosmiskās ekspedīcijas. Bez «Ļeņina» komandas uz Zemes bija arī vairākas citas.

Bērnu neparastā izturēšanās nepaslīdēja garām kombināta darbinieku uzmanībai. No mājas iznāca divas pavecākas sievietes. Viena no viņām sasita plaukstas un pateica kādu vārdu, ko Volgins lāga ne­sadzirdēja..Bērnu loks tūlīt izira, un viņi izklīda pa laukumu. Bērni joprojām nenolaida acu no Volgina, taču nemēģināja tuvoties.

Otrā sieviete nesteidzīgi devās pie negaidītajiem ciemiņiem. Šķita, ka viņa grib izteikt aizrādījumu nelūgtajiem viesiem, vismaz viņai bija tāds izskats, bet, nepaspērusi ir pāris soļus, viņa izbrīnā apstājās.

—   Vai tiešām! Jūs! Šeit…

—   Atvainojiet mūs, — Mērija teica. — Mēs gājām garām, un mūsu viesi vēlējās iegriezties pie jums.

—   Ja jūs būtu brīdinājuši…

—   Mēs tūlīt iesim prom.

—   Ai, nē, ko jūs! Vai tad tie, — viņa pamāja uz bērnu pusi, tagad nomierināsies? Visi bērni sen sapņo par sastapšanos ar jums.

—   Mēs izjaucām kārtību …

—      Šādā izņēmuma gadījumā tas ir pieļaujami. Nā­ciet iekšā. Kārtējās stundas vietā būs tikšanās ar pagātnes cilvēkiem. Piedodiet! — viņa attapās. — Esmu tā satraukta, ka aizmirsu apsveicināties.

—   Par to neraizējieties, — Vtorovs sacīja. — Bet vai būs labi, ja mēs iesim visi? Varbūt lai iet tikai Volgins un vēl viens? Vai divi? …

Volgins pārtulkoja, ko teica Vtorovs, kas gan sa­prata valodu, bet vēl nevarēja tajā izsacīt savas domas.