Viesis no bezgalības

Sieviete, kas, izrādījās bija visa kombināta vecākā audzinātāja, brīdi padomāja.

—   Liekas, tā būs labāk, — viņa teica. — Trīspa­dsmit cilvēku izkliedēs uzmanību.

—   Kas tur par uzmanības izkliedēšanu, — Krivono­sovs iesmējās. — Tā visa taču pilnīgi pievērstā vie­nam vienīgam — Dmitrijam.

—    Ja jūs esat ar mieru, — audzinātāja turpināja, nesapratusi Mihaila vārdus, — lai bērni šodien tiekas ar Volginu, Vtorovu un Meļņikovu.

—   Kāpēc tāda izvēle? — Vtorovs painteresējās.

Volgins pārtulkoja jautājumu.

—   To jūs sapratīsiet pēc tam, kad bērni uzdos jums jautājumus. Lai saruna dotu labumu, tai jābūt mērķ­tiecīgi ievirzītai.

—   Nu, biedri, — Vtorovs teica, pievērsdamies pā­rējiem, — acīmredzot nāksies sadalīties. Ja esi ķēries arklam pie ragiem, neskaties atpakaļ. Turpiniet pa­staigu bez mums. Konstantins Dmitrijevičs, — viņš norādīja uz Kotovu, — pietiekami labi pārvalda va­lodu, lai jūs cits ar citu varētu saprasties. Tiksimies mājās.

—   Es ceru, — audzinātāja teica, — ka jūs visi neatteiksieties atnākt pie mums citreiz.

—   Nu, protams, ka neatteiksimies, — visu vārdā atbildēja Volgins.

—  Es vai Mērija jums neesam vajadzīgi? — Vladi­lens jautāja. -v-

—   Laikam ne.

—   Bet kā jūs atradīsiet ceļu mājup?

—   Manā laikā teica, ka ar mēli mutē nepazudīsi. Ceļu atradīsim.

Ievērojuši, ka viņu viesi gatavojas aiziet, bērni manāmi uztraucās, taču, pamanījuši, ka trīs no tiem paliek, nomierinājās.

Kopā ar audzinātāju, kuru sauca par Elektru, Vol­gins, Vtorovs un Meļņikova iegāja kombināta ēkā.

—   Vajadzēs mazliet pagaidīt, — Elektra teica. — Mēs par jūsu ierašanos paziņojām diviem citiem kombinātiem. To audzēkņi tūlīt atlidos pie mums. Mēs būtu saaicinājuši vēl vairāk bērnu, taču zālē pietiek vietas, diemžēl, tikai divtūkstoš cilvēkiem. Tā, īste­nībā runājot, nav zāle, bet vislielākā auditorija. Tie­sa, — viņa pasmaidīja, — jums bija ienākusi prātā ļoti laba doma — iegriezties pie mums. Bērniem tie ir īsti svētki.

—   Vai jūsu audzēkņi, — Volgins jautāja, — dzīvo šeit?

—   Nē. Viņi visi ir ļeņingradieši. Redziet, — viņa piegāja pie milzīga loga, kurš aizņēma visu istabas sienu un no kura pavērās skats uz mājas sētas pusi (tur atradās vairāki desmiti lielu atomlidmašīnu), — tās ir mūsu mašīnas. Tajās bērni rītos atlido, bet vaka­ros atgriežas mājās.

—   Vai šīs mašīnas ir automātiskas, vai tās vada piloti?

—       Bērni paši tās vada. Katrā var iesēsties divdes­mit pieci cilvēki. Viens ir grupas vecākais, mašīna pa nakti stāv pie viņa mājās. Rītos viņam visi jāap­lido un jānogādā šurp, bet vakarā jāizvadā pa mā­jām. Vecākie mainās, lai visi varētu apgūt vadīšanas iemaņas.

—        Bērni lido bez pieaugušajiem? — Meļņikova jautāja. — Vai tas nav bīstami?

Elektra nesaprata jautājumu.

—        Mums nav bijis neviena gadījuma, — viņa atbil­dēja, — kad bērni būtu sākuši mašīnā draiskoties. Viņi nekad netraucē vecākajam vadīt mašīnu.

—        Es nerunāju par to, — Meļņikovai bija grūti iz­teikt savu domu, — bet par pašu mašīnu. Bērna vadībā …

—        Saprotu, jūs vēl neesat iepazinuši atmolidma- šīnas. Tās ir pilnīgi drošas, nekas nevar gadīties.

—   Sadursme …

—        Neiespējami. Vai cilvēks vada mašīnu vai ne, arvien ir ieslēgts automātiskais vadītājs, un tas kon­trolē pilota rīcību.

—        Kāpēc jūsu mācību iestādi sauc par kombi­nātu? — Vtorovs painteresējās.

—       Tāpēc, ka šeit mācās dažāda vecuma bērni. Skolu beidzot, viņi ir sagatavoti jebkurai profesijai, izņe­mot zinātnisko darbu.

—   Ja jums ir laiks, parādiet kādu auditoriju.

—   Kādam vecumam un kādā mācību priekšmetā?

—   Tas vienalga.

—        No cik gadu vecuma bērni sāk apmeklēt kom­binātu? — Meļņikova jautāja.

—   No desmit gadiem.

—        Mūsu laikos sāka mācīties septiņu gadu ve­cumā, — Volgins piebilda.

—        Jā, es zinu, esmu vēsturniece. Bet tas nebija sevišķi racionāli. Trīs gadi tika izšķiesti viselementā­rāko zināšanu apgūšanai. Toreizējās skolas četras kla­ses desmitgadīgs bērns varēja pabeigt vienā gadā.

—   Vai bērni pie jums iestājas, neko nezinādami?

—        Nē, viņi visi ir apguvuši elementārās zināšanas. Nav jēgas šķiest laiku arī ar ābeci un aritmētiku. To visu vajag nodrošināt pirmsskolas iestādēm.

—   Cik gadus jāmācās kombinātā?

—   Piecus.

—        Kā jūs teicāt, vai piecu gadu laikā viņi tiek sa­gatavoti jebkurai profesijai?

—   Protams! Tas ir pilnīgi pietiekami.

—   Acīmredzot, — Vtorovs paskaidroja krieviski,

—    tagadējie bērni ir daudz vairāk attīstīti, nekā bijām mēs.

—   Tā tas tiešām ir, — Volgins apstiprināja.

—  Esmu sen pārliecinājies, ka tagadējo cilvēku sma­dzenes, uztveres spējas, atmiņa — viss kļuvis citāds un kvalitatīvi atšķiras no mūsu spējām.

—       Ja tā, tas nerunā mums par labu, — Vtorovs sacīja.

Volgins nodrebinājās. Vtorovs bija pateicis to, kas viņam pašam jau sen nedeva miera un satrauca viņu.

Elektra nepievērsa uzmanību šīm frāzēm, kuras viņa nesaprata.

—        Šeit, — viņa teica, — ir matemātikas auditorija jaunākajiem bērniem pirmā mācību gada otrajam pusgadam.