Viesis no bezgalības

Viņi iegāja plašā, žilbinoši spodrā, spožas saules gaismas pielietā telpā… Un visi trīs aiz pārsteiguma neviļus apstājās. Auditorija bija pilnīga viņiem pa­zīstamo skolas telpu kopija. Tāpat stāvēja soli (tikai

mazliet ērtāki), galdiņš skolotājam, bet pie sienās karājās liela, melna tāfele. Likās, viņi atkal atrodas nevis Jaunās ēras devītajā gadsimtā, bet savējā, sen aizmirstībā nogrimušajā.

—   Galu galā, — Vtorovs teica, — kas tur ko brī­nīties? Viens un tas pats uzdevums, tāpēc arī ārēja līdzība.

Taču ne jau viss bija tāpat pa vecam. Elektra teica, ka šī esot pirmā mācību gada auditorija, bet pie sie­nas viņi ieraudzīja karājamies logaritmu tabulas. Abās pusēs tāfelei atradās nelielas ovālas formas kas­tītes. Meļņikovai un Vtorovam uzreiz bija skaidrs, ka tās ir ļoti vienkāršas elektronu skaitļojamās mašīnas. Sāņus no skolotāja vietas atradās krēsls, bet uz gal­diņa viņi pamanīja teleofa disku. Volgins pajautāja, kāpēc šeit esot ierīkots teleofs.

—   Mēs bieži izmantojam lielāko matemātiķu, tāpat arī citu specialitāšu zinātnieku pakalpojumus, — Elektra atbildēja.

—   Vai pirmajā gadā bērni izņem matemātikas kursu un arī logaritmus? — Vtorovs jautāja.

Volgins ar mokām varēja šo jautājumu pārtulkot. Viņam vajadzēja ķerties pat pie žestiem.

Taču Elektra viņu viegli saprata.

—   Jā, — viņa atbildēja. — Elementāro matemātiku bērni izņem vienā gadā.

«Elementāro!»

—   Es jau teicu, — Vtorovs nopūtās, — tas nerunā mums par labu!

—   Bet citus priekšmetus? — Volgins jautāja. — Piemēram, fiziku, ķīmiju, bioloģiju …

—   Es mazliet baidos jums nodarīt pāri, — Elektra sacīja ar tagadējiem cilvēkiem raksturīgo atklātību, — taču bērni to, ko jūs izņēmāt visā skolas laikā, iemācās pirmajā gadā. Ari pie jums taču bija tāds pats stāvoklis salīdzinājumā ar senākajiem laikiem.

—   Jūs ne tikai nedarāt mums pāri, bet pat glaimo­jat. Starp citu, es runāju par sevi. Viņiem, — Vol­gins norādīja uz saviem pavadoņiem, — iespējams, bija jau citādi… Bet vai augstskolas pastāv?

—   Jūs gribat teikt institūti? Jā, pastāv — tiem, kas vēlas kļūt par inženieriem, zinātniekiem vai pētnie­kiem. Vai arī, piemēram, par kosmosa dispečeriem, ārstiem un tā tālāk. Kombināti sniedz zināšanas, kas pietiekamas darbam jebkurā vietā, ar jebkuru ma­šīnu, bet ne vairāk. Mums laiks iet zālē, — Elektra piebilda.

—   Vai jūs zināt, mani dārgie, — Vtorovs teica, kad viņi bija izgājuši no auditorijas, — pēc visa tā es pamatīgi baidos tikties ar tādiem bērniem. Ka tik mēs nenokļūstam ķezā.

Volgins, neko nedomādams, pārtulkoja šos vārdus Elektrai.

—   Bērni interesēsies par jūsu gadsimtu, — viņa teica, — kas jums labi pazīstams. Nedomāju, ka va­rētu rasties grūtības.

—   Bet es noteikti tā domāju, — Vtorovs atkal no­pūtās.

—   Es arī, — Meļņikova piebilda.

3.

Trīsdesmit puslokā sakārtotas krēslu rindas amfi­teātra veidā pacēlās līdz matēti caurspīdīgajiem griestiem. Lejā divi nelieli galdi, divi teleofa krēsli, bet pie sienas iepretim amfiteātrim milzīga melna tāfele, kuras priekšā trīs zemi pakāpieni.

Viss gandrīz tāpat kā divdesmitā gadsimta univer­sitāšu auditorijās. Acīmredzot toreizējais mācību telpu plānojums izrādījās visērtākais, vislabāk atbilda sa­vam uzdevumam.

Trīsdesmit rindas bērnu seju, satrauktu, saviļņotu, ziņkāres pilnu.

Tās bija dažādas, šīs sejas, bet katra varēja node­rēt par skaistas bērna sejas paraugu.

Volgins uzmanīgi aplūkoja auditoriju. Kaut kāds apgaismošanas «triks» ļāva saskatīt pēdējā rindā sēdošos tikpat labi un skaidri kā priekšējās rindās. Likās, ka šeit neeksistē attālums.

«Diezin vai tā var būt tikai gaismas «rotaļa»,» Vol­gins nodomāja, «drīzāk tas ir modernās tehnikas sa­sniegums.»

Bija skaidrs, ka arī bērni no jebkuras vietas zālē redz savus viesus tikpat labi.

Divtūkstoš bērnu ārējā izskatā bija kaut kas ko­pīgs. Viņi tagad bija ģērbušies dažāda piegriezuma un dažādas krāsas drēbēs. Sejas vaibsti, matu un acu krāsa arī atšķīrās, taču kaut kas kopīgs, bez šaubām, bija, un Volgins ilgi nevarēja saprast, kur tas slēpjas.

Pēc tam viņš saprata. Kopīgais bija tas, ko viņš un biedri ievēroja laukumā, sastopot pirmo zēnu, — nepiespiesti graciozā poza, mazlietiņ atpakaļ atmestā galva, iedzimtā cieņa pret cilvēku, gandrīz lepnā savas cilvēciskās cieņas apziņa — Jaunās ēras cilvēku raksturīgas iezīmes, kas apvienojušās ar bērnišķīgu kustīgumu un tiešumu.

Šie desmit četrpadsmit gadus vecie bērni bija de­vītā gadsimta cilvēki, brīvās pasaules brīvie pilsoņi, kuri nezināja, kas ir trūkums, slimības, priekšlaicīga nāve. Katram no viņiem pavērās divsimt gadu ilgs mūžs — bez vecuma nespēka, bet radoša darba prieka pilns.

«Bērni nemaz nevar būt citādi,» Volgins nodo­māja. «To vectēvi un vecvectēvi jau bija pieraduši pie tā, ka viņi ir dzīves un dabas saimnieki. Mums, kas cēlām komunismu, mums tomēr bija taisnība! Tādi ir mūsu pūliņu un neskaitāmo upuru rezultāti!»

Līdzās lepnam apmierinājumam Volgina sirdī radās rūgtums par savu nepilnvērtību, atpalicību, nespēju iesaistīties dzīvē ar pilnvērtības apziņu.