Viesis no bezgalības

«Esmu viesis un tikai viesis,» viņš domāja. «Nekad viņi neskatīsies uz mani kā uz sev līdzīgu visās dzī­ves jomās. Es arvien izraisīšu ziņkāri, gluži kā nepa­zīstams zvērs zooloģiskajā dārzā.»

Volgins palūkojās uz Meļņikovu un Vtorovu, un viņam šķita, ka arī viņu sejās lasāmas tās pašas bēdī­gās domas.

Tomēr viņš kļūdījās. Igors Zaharovičs un Marija Aleksandrovna domāja pavisam ko citu.

.. . Tikšanos atklāja meitene, kas sēdēja pirmajā rindā. Viņa piecēlās un par neaprakstāmu izbrīnu vie­siem teica īsu runu tīrā krievu valodā, gandrīz bez akcenta:

— Mēs visi esam ļoti priecīgi un lepni, ka jūs at­nācāt pie mums. Priecīgi tāpēc, ka gribējām, pat sap­ņojām ar jums tikties. Lepni tāpēc, ka atnākt pie mums no tālās pagājības jums ļāva saprāta varenība. Mēs lūdzam jūs pastāstīt mums par pagājušajiem lai­kiem, par jūsu gadsimtu. Un mūsu pirmais jautājums attiecas uz jums, Dmitrij. Jūs esat Ļeņina laika­biedrs, pastāstiet par viņu ka cilvēks, kas ir viņu redzējis un ar viņu runājies.»

«Te jau sākas pirmās grūtības,» Vtorovs nodomāja. «Viņi neizjūt starpību starp savu un mūsu laikmetu.»

Volgiiis redzēja, ar kādu saspringtu uzmanību uz viņu raugās, gaidot atbildi, divtūkstoš acu pāri. Bērni, protams, nesaprata, ko teica biedrene, bet viņi zināja, ko jautās, un dzirdēja vārdu «Ļeņins».

Melot? Stāstīt, it kā būtu personiski ticies ar va­doni? Nesagādāt viņiem vilšanos? Nē, tas bija ne­iespējami, neizbēgami sapīsies.

Lai iegūtu laiku, Volgins krieviski jautāja:

—   Kā tevi sauc?

Meitene acīmredzot nesaprata jautājumu un bez­palīdzīgi paskatījās uz Elektru. Dīvaini, viņa taču tikko kā runāja krieviski. Volgins atkārtoja jautā­jumu tagadējā valodā.

—   Mans vārds ir Feja.

—       Patiešām feja, — Meļņikova nočukstēja, jūs­modama par meiteni.

—       Saki man, — Volgins jautāja, — vai tu proti veco krievu valodu?

Bērnu rindas mazliet sakustējās. Feja paskatījās Volginā ar izbrīnu, viņas uzacis viegli saraucās. Šķita, ka Volgina vārdos viņu kaut kas pārsteidz.

Elektra aši uzrakstīja dažus vārdus un pasniedza Volginam zīmīti.

«Neuzrunājiet bērnus ar «tu». Es vēlāk jums pa­skaidrošu kāpēc.»

—       Vai jūs protat mūsu valodu? — Volgins pār­jautāja.

-— Nē, es to neprotu. To, ko pateicu, es drīz aizmir­sīšu. Mēs domājām, ka jums būs patīkami dzirdēt dzimto valodu.

—   Tā tas tiešām ir. Bet saki… sakiet, kā jūs va­rējāt, neprotot valodu, uzrunāt mūs krieviski?

Feja pasmaidīja.

—   Es redzu, — viņa teica, — ka jums, Dmitrij, ļoti gribas uzrunāt mani kā draugu. Ja tas tā, nekautrē­jieties. Man nav nekas pretī.

Meitene to pateica tā, kā varētu teikt pieaugusi sieviete.

—   Lieliski, — Volgins priecīgi sacīja. — Es gribu, lai jūs visi būtu mūsu draugi. Aprunāsimies drau­dzīgi. Bet nu atbildi uz manu jautājumu.

—   Tūlīt es tev paskaidrošu, — Feja vienkārši un nepiespiesti pārgāja uz «tu». Acīmredzot viņas iz­pratnē tāda uzruna varēja būt tikai abpusēja. — Mēs, jūs šeit gaidot, sacerējām apsveikuma tekstu, pēc tam parunājām ar Lūciju, un viņš pārtulkoja to jūsu valodā. Tas ir viss.

«Parunāja, protams, pa teleofu,» Volgins nodomāja.

—   Un tu tik labi iegaumēji? — viņš jautāja.

Amfiteātra rindās visi sāka smieties. Volgina vār­dus bērni uztvēra kā joku. Iegaumēt dažas vienreiz dzirdētas svešas valodas frāzes — viņi tur nesaska­tīja nekā sevišķa …

Volgins atviegloti nopūtās. Viņu mulsināja Fejas nebērnišķīgā izturēšanās. Beidzot nu viņi izturējās tā, kā bērniem pienākas. Neviens pieaudzis cilvēks nebūtu atļāvies par tādu jautājumu pat pasmaidīt.

Vladilens vai Mērija būtu nopietni paskaidrojuši, ka tagadējiem bērniem atmiņa ir vairāk attīstīta nekā Volgina laikā. Tas būtu bijis delikāti, neaizvainojoši

un … garlaicīgi. Volginam vairāk patika bērnu iz­teiksmīgā atbilde — viņu jautrie smiekli.

—   Tagad es jums atbildēšu, — Volgins teica, uzru­nādams visu auditoriju. — Kad Vladimirs Iļjičs Ļeņins nomira, man bija desmit gadu. Es nekad neesmu ar viņu ticies. Es viņu pazīstu, tāpat kā jūs, pēc portre­tiem un grāmatām.

Vienā no vidējām rindām piecēlās gadus desmit vecs zēns.

—   Bet kas tad jums neļāva viņu redzēt īstenībā? — zēns jautāja. — Es saprotu, ka Ļeņinu nevarēja iz­saukt pa teleofu, bet jūs varējāt aizlidot tur, kur viņš dzīvoja, un, nevienu netraucējot, pagaidīt, kamēr nāks Ļeņins. Vai tiešām jums negribējās viņu redzēt? Es to noteikti būtu izdarījis.

Tagad sāka smieties viesi.

Elektra palūkojās uz zēnu un pārmetoši pakratīja galvu.

—   Mans mīļais draugs, — Volgins teica. — Es redzu, tu tikai sāc mācīties… Mums taču nebija teleofu. Aizlidot, kā tu saki, uz Maskavu, kur dzīvoja Ļeņins, bija gandrīz neiedomājami pat pieaugušam cilvēkam, nerunājot jau par desmitgadīgu zēnu. Mums nebija atomlidmašīnu. Gaisa transports tikko sāka ieviesties dzīvē. Pārvietošanās ziņā mēs bijām stipri ierobežoti. Pat ja es būtu dzīvojis Maskavā, blakus Ļeņinam, es tomēr varētu viņu arī ne reizes neredzēt. Tu nesapratīsi, ja es teikšu, ka Ļeņins ne vienmēr varēja brīvi staigāt pa ielām. Kad tu mācī­sies tā laika vēsturi, tu sapratīsi, kāpēc tā notika.