Viesis no bezgalības

-— Es jau esmu izmācījusies senās vēstures kur­su, — teica Feja, — un tomēr nesaprotu, kas jums neļāva mainīt dzīves apstākļus.

—   Cilvēki toreiz nebija vienoti kā tagad. Eksistēja dažādas tautas. Tās runāja dažādās valodās un cita citu nesaprata. Tām bija dažādi uzskati par dzīvi. Piemēram, mēs — komunisti — tiecāmies pēc tādām sabiedriskajām attiecībām, kādas tagad ir pie jums. Bet daudzi tam pretojās, centās mūs traucēt, turējās pie vecā. Ne visi mīlēja Ļeņinu, ne visi jūsmoja par viņu un viņa lielo darbu, bija cilvēki, kas ienīda Ļeņinu un bija spējīgi pat atņemt viņam dzīvību. Ļeņinu vajadzēja apsargāt.

—   Mēs zinām, ka pret. Ļeņinu rīkoja atentātu, viņu mēģināja nogalināt, viņš tika ievainots, — no pēdējās rindas kāds teica. Balss bija dzirdama tik skaidri, it kā runātājs stāvētu turpat blakām. — Bet mēs jautā­jam ko citu. Jūs pats sakāt, ka pārvietošanās ziņā bijāt stipri ierobežoti, ka dzīves apstākļi traucēja cilvēka brīvību. Kāpēc gan cilvēki negribēja mainīt šos apstākļus? Tie taču traucēja visiem, neatkarīgi no cilvēku uzskatiem,

—• Tur jau ir tā lieta, — Volgins atbildēja, — ka Zemes tautas nevarēja neko veikt kopīgi, lai visiem būtu labums. Nodalīšanās atsevišķās nācijās, kas bieži karoja savā starpā, dažādās sabiedriskās sistē­mas, šķiru intereses — tas viss radīja cilvēces attīs­tības ceļā nepārvaramus šķēršļus. Jums liekas tik vienkārši — izlemt jautājumu un visiem kopā to īstenot. Bet mūsu laikā katra atsevišķa tauta rūpējās tikai par sevi. Izņēmums bija Padomju Savienība. Turklāt vienā zemē cilvēki dzīvoja daudz labāk nekā citās.

—   Bet visur taču dzīvoja cilvēki?

—   Jā, arī es saprotu jūsu neizpratni. Mēs — komu­nisti — redzējām šo brēcošo stāvokli jau toreiz, bet

ko mēs varējām darīt, ja komunisma pretinieki mūs traucēja.

—       Nesaprotami, kā varēja pretoties labākajam. Tas ir nedabiski. Pieņemsim, es zinu, ka šodien stipri līs. Es palikšu mājās, jo labāk ir istabā nekā ārā lietū. Iznāk, ka var rasties cilvēki, kas sacīs: «Nē, lietū labāk.»

Atkal visi sāka smieties.

Volgins juta savu bezspēcību. Nu kā lai viņiem iz­skaidro, kas spieda kapitālistus pretoties komunis­mam? Runāt par naudu? Viņi nezina, kas tā ir. Teikt, ka cilvēki, kam daudz kas piederēja, negribēja zau­dēt savas privilēģijas? Bet no tagadējo cilvēku apzi­ņas jau sen izzudis priekšstats, ka vienam var piede­rēt vairāk nekā otram. Viņu atkal nesapratīs.

Volginam palīgā nāca Elektra.

—        Bērni, — viņa teica, — jūs acīmredzot vēlaties, lai Dmitrijs jums nolasītu ekonomisko attiecību vēs­tures kursu?

—   Nē, nē!

—        Kāpēc gan jūs mēģināt dabūt atbildi uz tādiem jautājumiem, uz kuriem īsumā nevar atbildēt? Tie, kas vēl mācās pirmo gadu, to uzzinās vēlāk, bet tiem, kas mācījušies viduslaiku vēsturi, pašiem jāsaprot, kāpēc bija pretrunas. Un es ļoti brīnos par Fejas vār­diem. Viņai vajadzēs atkārtot kursu. Jūs sapņojāt tik­ties ar Dmitriju, tagad viņš ir jūsu vidū. Jautājiet to, kas attiecas uz viņu personiski.

—   Pastāstiet mums par karu!

—   Kā cilvēki varēja cits citu nogalināt?

—   Kāpēc cilvēki bija ar mieru karot?

—   Ko jūs izjutāt, kad nogalinājāt cilvēku?

—   Pastāstiet, kā jūs mācījāties?

—   Kāda bija skola jūsu laikā?

—        Pagaidiet! — Volgins teica. — Nevajag tik daudz jautājumu uzreiz. Un turklāt, bērni, es taču neesmu viens. Vai tad jūs nekā negribat jautāt Mari­jai vai Igoram Zaharovičam?

—        Kam? — iejautājās zēns, kas sēdēja blakus Fejai. — Marijai, tas ir saprotami, bet kā jūs nosau­cāt Igoru?

—        Pietiek, Dmitrij! — Vtorovs pēkšņi teica. — Ne­sauc mani vairs tēva vārdā. Esmu Igors, un tas viss.

Viņš to teica krieviski.

—        Labi, bet man taču jāatbild. Es teicu, — Vol­gins turpināja, pāriedams uz tagadējo valodu, — Igors Zaharovičs. Mūsu laikā cilvēku dēvēja ne tikai vārdā, bet ari tēva vārdā. Zahars bija Igora tēvs.

—   Bet kā sauca viņa māti?

—   Jeļizaveta, — Vtorovs atbildēja.

—       Tātad varēja sacīt vai nu Igors-Zahars vai Igors-Jeļizaveta?

—   Nē, lietoja tikai tēva vārdu.

—   Kāpēc?

—        Atbildiet pats, — Volgins teica, pievērsdamies Vtorovam. — Es nolieku ieročus.

—   Man vēl grūti runāt.

Piecēlās Meļņikova.

—        Bērni! — viņa teica. — Jūs atkal uzdevāt jau­tājumu, kas prasa detalizētu atbildi. Grūti izskaidrot paražas, kas jūsu laikā izzudušas. Tam, ka priekšroka tika dota tēva vārdam, atkal ir ekonomiski cēloņi. Apmierinieties ar to, ko es teicu. Tā bija.

—   Atvainojiet!

—   Mēs vairs tā nejautāsim!

— Nekas, bērni! Mums prieks par jūsu zinātkāri, un mēs centīsimies atbildēt uz jautājumiem, kas jūs interesē.

Volginu pārsteidza tas, cik viegli Meļņikova saru­nājas viņai maz pazīstamā valodā. īsā laika sprīdī viņa bija guvusi milzīgus panākumus un runāja gan­drīz tikpat labi kā pats Volgins.

—   Runājiet, Dmitrij! — Marija Aleksandrovna ierosināja.