Viesis no bezgalības

Volgins apkopoja domas. Vajadzēja pastāstīt par karu — par vistumšāko plankumu pagājušo gadsimtu dzīvē, par to, kas tagadējiem cilvēkiem, un jo se­višķi bērniem, šķiet neiedomājams, neiespējams, — ka cilvēki nogalināja citus cilvēkus. Kā par to pastās­tīt, lai bērni saprastu, ka Volgina laikabiedrus to darīt spieda skaudra nepieciešamība?

«Jānoskaidro, ko viņi paši domā par pagātnes kariem,» Volgins nolēma, «tad arī vieglāk būs atrast pareizo toni.»

—   Man gribētos zināt, — viņš skaļi teica, — kā jūs saprotat vārdu «karš», kas, pēc jūsu domām, izrai­sīja karus? Es jautāju tiem, kas ir mācījušies vēs­turi.

Piecēlās Feja. Acīmredzot viņa bija viena no visak­tīvākajām skolniecēm.

—   Man nevajag atkārtot viduslaiku vēstures kur­su, — meitene teica, uzmetusi skatienu Elektrai, — lai atbildētu uz Dmitrija jautājumu. Karš ir bruņota sa­dursme, ko organizē cilvēki, kuri grib varmācīgi uz­spiest citiem savu domāšanas veidu, vai arī vienas valsts uzbrukums otrai valstij, lai pakļautu tās tautu sev. Vai pareizi? — viņa atkal pievērsās Elektrai.

—   Visumā pareizi, — audzinātāja pasmaidīja.

—   Kāpēc «visumā»?

—   Kariem bija ari citi cēloņi.

. — Esmu apmierināts ar atbildi, — Volgins sacīja.

—   Pastāstīšu par karu, kurā pats piedalījos. Tas pie­der pie Fejas minētā tipa. Kapitālisti uzbruka Pa­domju Savienībai, lai iznīcinātu revolūcijas iekaro­jumus, traucētu komunistiskās sabiedrības uzcelšanu, apturētu vēstures gaitu un pagrieztu to atpakaļ. Ieka­rotāji bija ļoti cietsirdīgi, viņi iznīcināja simtiem tūk­stošiem iedzīvotāju — ne tikai karavīrus, bet arī mierīgos iedzīvotājus.

—   Pagaidi, Dmitrij, — Volginu pārtrauca Feja.

—   Tu saki: «karavīri un mierīgie iedzīvotāji». Tas nav saprotams. Ja viena tauta uzbruka otrai, no ku­rienes varēja rasties mierīgie iedzīvotāji?

Volgins juta, ka turpināt tādā tonī vairs nevar. Viņa klausītāji nav agrāko laiku bērni, viņš to bija aizmirsis.

—   Kopš seniem laikiem cilvēki bija pieraduši, ka karo tikai armija, tas ir, speciāli apmācīti un apbru­ņoti cilvēki. Visi pārējie skaitījās mierīgie iedzīvo­tāji, un tiem nebija ieroču. Uzskatīja pat, ka mierīgie iedzīvotāji ir neaizskarami, cits citu nogalināt drīk­stēja tikai apbruņotie cilvēki. Divu tautu strīdu iz­šķīra armija. (Volgins bija spiests vārdu «armija» izrunāt krieviski, jo tagadējā valodā tāda vārda ne­bija. Taču klausītāji labi saprata. Citādi tie būtu viņu atkal pārtraukuši ar jautājumiem.) Tā bija visos iepriekšējos karos. Bet tie, kas uzbruka mums, pār­kāpa šo likumu. Viņi sāka iznīcināt neapbruņotus cilvēkus. Es saprotu, ka jums tikpat mežonīgi šķiet nogalināt kā apbruņotu, tā neapbruņotu cilvēku. Bet toreiz tā nebija. Nogalināšana karā neskaitījās nozie­gums, bet mierīgo iedzīvotāju nogalināšana bija no­ziegums. Vai tiešām jūs nekādi nevarat saprast, ka nogalināšana karā, lai arī cik pretīga būdama pati par sevi, bija nepieciešama? — Volgins teica, saskatīdams klausītāju sejās neizpratni. Neviens viņam neko neat­bildēja. — Ja jūs grib nospiest verdzībā ar ieroču spēku, tad cits nekas neatliek kā arī aizstāvēties ar ieročiem. Nemetīsies taču uz ceļiem.

—   Tas ir pareizi, — kāds teica. — Ja uzbrucis zvērs, to vajag nogalināt.

—   Tieši zvērs, — Volgins uztvēra. — Mūsu ienaid­nieki neizturējās kā cilvēki, bet kā mežonīgi zvēri. Un cīņai pret viņiem cēlās visa Padomju Savienības tauta. Karš kļuva par visas tautas karu.

—   Tā arī vajadzēja būt. Uzbruka taču visai tau­tai.

—   Pilnīgi pareizi. Ienaidnieku vajadzēja iznīcināt par katru cenu. Mūsu acīs tie vairs nebija cilvēki. Jūs zināt, — Volgins teica, sapratis, ka tagad ir pats izdevīgākais brīdis pieskarties jautājumam, kas viņu visvairāk mocīja, — ka es saņēmu lielu apbalvo­jumu — Padomju Savienības Varoņa nosaukumu tieši par to, ka pats iznīcināju daudzus pie mums iebrukušos iekarotājus. Vairāk nekā četrus simtus.

Volgins ar satraukumu gaidīja, kā bērni reaģēs uz viņa vārdiem. Šā laika cilvēki viņu nenosodīja. Ne velti Volgina vārdā bija nosaukta kāda Ļeņin­gradas iela un viņa vārds iegravēts Panteona zelta plāksnē. Volginam par to bija teicis Muncijs, Lūcijs un Jo. Bet kā uz viņu raudzīsies bērni? Vai viņš bērnu acīs nebūs tikai slepkava, kas pelnījis nici­nājumu?

Otraja rinda, tieši iepretim Volginam, piecēlās zēns gadu četrpadsmit.

—   Jūsu balsī, Dmitrij, — viņš teica, — dzirdams satraukums. Jūs bažījāties, kāda būs mūsu attieksme? Jūsu dzīves stāsts mums visiem zināms. Es teikšu savā un mūsu visu vārdā — es zinu, ka varu to da­rīt, — mēs esam par jums sajūsmināti. Ja jūs spējāt kopīgās lietas labad pārvarēt dabisko riebumu pret nogalināšanu, ja jūs spējāt nest tik smagu morālu upuri, jūs patiešām esat varonis!

Kā pēc komandas visi bērni vienlaicīgi piecēlās, klusējot pievienodamies sava biedra vārdiem.

Volgins bija dziļi saviļņots.