Viesis no bezgalības

—   Sēdieties, bērni! — viņš teica. — Esmu jums ļoti pateicīgs. Sacīšu atklāti, es baidījos, ka jūs mani nesapratīsiet. Pastāstīšu jums kādu gadījumu no savas kara dzīves. Tā būs atbilde uz jautājumu par to, ko es izjutu, nogalinot cilvēku. Šis bija tieši četrsimtais, tāpēc laikam arī atmiņā saglabājies. Viņš bija pre­tīgs — netīrs, vairāk līdzīgs dzīvniekam nekā cil­vēkam. Un es atceros, ka nodomāju: «Cik labi, ka viņš ir tāds!» Tas ir tāpēc, ka nav jau viegli vērst ieroci pret cilvēku, kaut arī zini: vajag iznīcināt, citādi viņš pats iznīcinās daudzus citus.

—   Domāju gan, — teica tas pats zēns, raudzīda­mies Volginā plaši ieplestām acīm. Bija redzams, ka viņam ir baismi visu to dzirdēt.

Volgins nolēma, ka par karu pietiek.

—   Jūs interesējaties, — viņš ierunājās, — kā es mācījos, kāda bija skola. Par to lai jums pastāsta Igors vai Marija. Viņu dzīves laiks ir mazliet tuvāks jūsējam nekā mans. Es mācījos skolā tūlīt pēc Ok­tobra revolūcijas. Plosījās pilsoņu karš, un uz katra soļa vajadzēja sastapties ar milzīgām grūtībām.

4.

Pārrunas ieilga. Bērni neparko negribēja tās pār­traukt. Pēc Elektras pieprasījuma, paziņoja pārtrau­kumu, un viesi paēda vakariņas kopā ar bērniem lielā ēdamzālē, kuras iekārtojums bija līdzīgs tai, kur viņi pusdienoja dienā. Pēc tam visi atgriezās audito­rijā.

Pārrunās piedalījās galvenokārt Meļņikova. Vto­rovs runāja maz un arī tad ar Volgina palīdzību, kurš viņa vārdus pārtulkoja.

Grūtības radās uz katra soļa. Vajadzēja izskaidrot, kādi apstākļi bija agrākajos laikos un cik krasi tie atšķīrās no tagadējiem. Reizēm bērni nespēja saprast visvienkāršākās lietas, kamēr labi saprata daudz sarežģītākas.

Kļuva skaidrs, kāpēc Elektra Volginam biedros bija izvēlējusies tieši Meļņikovu un Vtorovu. Izrādījās, ka visi bērni labi zina kosmosa iekarošanas vēsturi un atceras kosmonautu vārdus. Tie, kas pirmie no Zemes aizlidoja uz kaimiņu planētām, bija vismīļākie topo­šās paaudzes varoņi. Volgins pirmo reizi dzirdēja Gagarina — pirmā kosmosa iekarotāja vārdu.

Un Meļņikovai tūlīt jautāja par viņas vectēvu. Bet, kad Marija atbildēja, ka nekad nav vectēvu redzē­jusi, jo tas nomiris pirms viņas dzimšanas, bērni bija šausmīgi vīlušies.

— Kā tad tā, — Feja neizpratnē jautāja, — viņš taču bija jūsu vectēvs, nevis kāds tāls sencis?

Bērnu apziņā nekādi neiekļāvās tas, ka mazmeita varēja neredzēt savu vectēvu. Pašai Fejai bija dzīvi ne tikai vectēvi, bet ari vecvectēvi un vecvecvec- tēvi. Un tā bija visiem, ar ļoti retiem izņēmumiem, kā, piemēram, Lūcija ģimenē, kurā meita piedzima, kad viņam jau bija apmēram sešdesmit gadu.

Pēc Meļņikovas atbildes Vtorovam vairs nelūdza stāstīt par viņa vecvectēvu — Genadiju Vtorovu.

Kāds atcerējās Volgina vārdus par ierobežotajām pārvietošanās iespējām, un viņam vajadzēja stāstīt par vilcieniem, lidmašīnām, tvaikoņiem.

It kā norunājuši, Volgins un Meļņikova centās attē­lot, ka agrāko laiku transports bijis komfortabls un ērts, taču viņi nevarēja noslēpt, kāds bija kustības ātrums, un tieši tas noderēja par kritēriju viņu stās­tījuma vērtējumam.

Dīvaini! Viņi paši juta, ka sāk brīnīties, kā cilvēki varējuši samierināties ar tik lēniem pārvietošanās tempiem.

Bet tie,* kas viņos klausījās, uztvēra Volgina stās­tījumu par ātrvilcieniem, kas nobraukuši attālumu no Ļeņingradas līdz Maskavai deviņās stundās, tāpat, kā Volgins savā laikā bija uztvēris ceļojumu pa to pašu maršrutu zirgu pajūgos divās nedēļās.

Viņš nebija nodzīvojis līdz tam laikam, kad radās reaktīvās lidmašīnas, bet, ja arī būtu par tām stāstī­jis, tas maz ko līdzētu. Meļņikova, kura stāstīja par divas stundas ilgu ceļojumu lodīšgultņu elektroeks- presī, kas ripojis pa tekni, neguva lielākus panā­kumus kā Volgins. Bērni bija pieraduši pie domām, ka pietiek dažu minūšu, lai atomlidmašīnā aizlidotu līdz Maskavai.

No transporta pārgāja uz sadzīves apstākļiem. Un te bija vēl grūtāk. Klausītājus interesēja viss: dzīvo­jamo telpu iekārtojums, ēdināšana, izpriecas, bet it sevišķi mācības skolā un mājas dzīvē. Un gandrīz katra atbilde izraisīja neizpratni un daudzus jaunus jautājumus. Volgins nodomāja, ka sarunāties ar pie­augušajiem ir daudz vieglāk, jo tie tik sīki neizvaicā.

Visu vajadzēja izskaidrot līdz galam, bērni neap­mierinājās ar daļējām atbildēm. Tikko Meļņikova, runājot par skolu, pieminēja ģeogrāfiju, viņai tūlīt pat jautāja:

—   Bet cik laika aizņēma ģeogrāfijas stundas? Jūs taču pati stāstījāt, cik lēns bijis tā laika transports.

—   Kāds tam sakars ar transportu? — Marija Alek­sandrovna brīnījās, bet pēc tam saprata. — Mūsu laikā ģeogrāfiju mācījās pēc kartēm un grāmatām.

Daudzi nenocietās, un auditorijā atkal atskanēja smiekli.

—   Bet vai tad jūs paši, — Meļņikova pārgāja uz­brukumā, — astronomiju mācāties praktiski?

—   Astronomija ir kas cits, — kāds teica, — bet šī taču ir mūsu pašu planēta.

—   Mēs nevarējām ilustrēt ģeogrāfijas stundas, ap­ceļojot Zemi. Turklāt, tas aizņemtu pārāk daudz laika, un bez tam starp valstīm pastāvēja robežas, kuras nebija brīvi pārejamas.