Viesis no bezgalības

Atkal neizpratne — un papildu stāstījums par robežām.

Jo ilgāk turpinājās saruna, jo vairāk Vtorovs, Meļ­ņikova un Volgins juta, ka ar savu stāstījumu tikai pasliktina iespaidu. Lasot grāmatu par divdesmito un divdesmit pirmo gadsimtu, papildinot izlasīto savā iztēlē, bērni, bez šaubām, bija guvuši par pagātni citu iespaidu. Nevēlēdamies, var sacīt, pretēji savai gribai, bijušo laiku dzīvie pārstāvji norāva romanti­kas plīvuru, kas arvien ietin pagātni, aizsedzot sīku­mus, kuri pēctečiem ir sveši. Vēsture saglabā tikai izcilus notikumus, un katra paaudze uztver tos no sava viedokļa, aizmirsdama detaļas.

Pamanījis, ka Elektra jau kļūst nemierīga, Volgins saprata, ka nepieciešams izkliedēt nelabvēlīgo iespaidu, ko izraisīja Meļņikovas stāstījums.

—   Jūs pārāk aizrāvāties, Marij! — viņš teica krie­viski. Un turpināja tagadējā valodā, pievērsdamies visiem: — Bērni! Ir jau vēls, un mēs esam noguruši. Jūs, protams, arī. Laiks beigt mūsu sarunu. Nobei­gumā gribu pastāstīt par to, kas notika pēc kara, kurā es piedalījos. Vai gribat paklausīties?

Par atbildi atskanēja piekrītoša balsu dūkoņa.

—    Marija jums stāstīja par Komunistiskās ēras otro gadsimtu. Es atgriezīšos par veselu gadsimtu atpakaļ pagātnē. Es taču esmu dzimis gandrīz simt gadu pirms Marijas, — Volgins piebilda. — Karš nodarīja Padomju Savienībai milzīgu postu. Sagrāva simtiem pilsētu, tūkstošiem apdzīvotu vietu …

Viņš attēloja klausītājiem baigu kara nodarīto pos­tījumu ainu.

—   Mūsu priekšā izvirzījās uzdevums — sadziedēt brūces, atjaunot sagrauto, drupu vietā uzcelt jaunas, labākas pilsētas nekā tās bijušas agrāk, un visu to veikt, cik iespējams ātrāk …

Ar daiļrunību, kas pārsteidza viņu pašu, Volgins stāstīja par tautas pašaizliedzīgo darbu, par dzīvi, kas pasakainā ātrumā atdzima no pelniem, par visu kopējo tieksmi visīsākajā laikā sasniegt visaugstāko dzīves līmeni.

Volgins pareizi bija nojautis, par ko vajag runāt.

Tas, ko viņš teica, lika šiem bērniem, kas ar mātes pienu bija iezīduši vislielāko cieņu pret cilvēka darbu, tūlīt aizmirst visu iepriekš stāstīto. Volginā klausījās degošām acīm, satrauktām sejām, klausījās, elpu aizturējuši. Tas viss viņiem bija saprotams, dārgs.

Elektra smaidīja. Šāds stāstījums bija tieši tas, kas bērniem vajadzīgs. Tagad viss būs kārtībā, kaut tikai bērni atkal nepavērstu sarunu uz citu pusi.

Kad Volgins beidza, ilgstošais klusums vislabāk liecināja par atstāto iespaidu.

Elektra piecēlās un siltos vārdos pateicās par pār­runām.

—   Ja jums atradīsies laiks apciemot mūs vēlreiz, būsim priecīgi, — viņa teica.

—   Diezin vai, — Vtorovs klusi piebilda.

Bērni cits par citu piedāvājās viņus nogādāt mājās ar atomlidmašīnu, bet visi atteicās.

—   Mēs gribam pastaigāties pa pilsētu, — Volgins teica.

—   Vai pavadīt jūs?

—   Nē, nevajag. Mēs aiziesim paši.

Bija jau pulksten deviņi vakarā. Virs pilsētas savil­kās mākoņi, laika stacija acīmredzot bija naktī pare­dzējusi lietu. Pret tumšajām debesīm skaidri izcēlās tiltu arkas un spirālveida ceļu līnijas, kas tumsā mirdzēja. Bija redzami neskaitāmi lidaparāti. Cilvēku ielās bija krietni vairāk nekā dienā.

Nekur neredzēja nevienu laternu, bet ielas bija spožas gaismas pielietas. To izstaroja māju sienas, slīdošo trotuāru lentes, maršruta lidaparāti, kas tagad kursēja daudz biežāk. Likās, ka pats gaiss mazliet mirdz, bet varbūt tā arī bija.

Volgins ar saviem pavadoņiem gāja pa ārējo, ne­kustīgo trotuāra joslu, kur cilvēku bija mazāk. Tā­lumā viņi redzēja Borisa Meļņikova pieminekļa aug­šējo daļu un orientējās pēc tā. Statuja, kas dienā likās veidota no granīta, tagad šķita ugunīga, it kā būtu darināta no stikla un piepildīta ar oranžu gaismu.

—   Cik labi, ka jums ienāca prātā pastāstīt par darbu, — Meļņikova teica. — Tas atstāja milzīgu iespaidu. Jums bija taisnība, es aizrāvos un aizmirsu, ar ko runāju. Taču viss, ko es stāstīju, man ir tik dārgs…

—   Tādas pārrunas, — Vtorovs sacīja, — un jo sevišķi ar bērniem, nedrīkst uzsākt bez ļoti rūpīgas iepriekšējas sagatavošanās. Mēs paši pie visa esam vainīgi. Tas mums turpmāk noderēs par mācību. Un nedomājiet, ka Volgina teiktais notikušo vērsa par labu. Bērni visu iegaumēja, viņiem ir lieliska atmiņa.

—   Nav tik briesmīgi! — Volgins iesmējās. — Uzzi­nājuši, kā cilvēki dzīvoja agrāk, viņi labāk pratīs novērtēt to, kas tagad sasniegts. Atcerieties, kā viņi brīnījās, ka mēs esot mācījušies ģeogrāfiju, neapce- ļojot Zemi, bet vēsturi bez hronikālām filmām. Viņu priekšstati un jēdzieni ir citādi, nekā bija mums. Šiem bērniem šķiet pavisam vienkārši jebkurā brīdī doties uz jebkuru zemeslodes malu. Pasaules apceļošana viņiem ir īslaicīgs pasākums. Bet tagadējais kino — tā ir īsta dzīve, es to daudzas reizes esmu redzējis Muncija mājā.-

—   Jā, — Meļņikovs domīgi sacīja, — šie bērni ir citādi, nekā bijām mēs. Un cik viņi skaisti! Gluži cita cilvēku suga.