Viesis no bezgalības

—   Dzīves apstākļi, — Vtorovs piebilda, — no paaudzes uz paaudzi maina cilvēka izskatu. Pārmē­rīgs fizisks darbs neveicināja skaistumu. Bet kā tagad izskatās melnās un dzeltenās rases pārstāvji? — viņš jautāja Volginam.

—   Nezinu, neesmu tos vēl sastapis. Dzīves apstākļi visur vienādi. Atcerieties Kosmogradu.

—   Nu, tas nav izdevīgs piemērs. Kosmograda tieši ir izņēmums.

Volgins atcerējās Lūcija solījumu pastāstīt par Kosmogradu.

—   Bet vai jūs zināt, kāpēc šī pilsēta tik neparasta?

—   Zinu. Es pajautāju, un man to paskaidroja. Kos­mograda bijusi paredzēta faetoniešiem, tā celta pēc viņu pilsētu tipa. Domājuši, ka faetonieši bieži atli­dos uz Zemi.

—   Visu laiku neiziet no prāta vārdi kādos viņus sauca, — Meļņikova pēkšņi teica. — Es runāju par bērniem. Nosaukt meiteni par Feju — cik tas ir poētiski! Bet citas — Diāna, Neja, Palma. Un līdzās — Jeļena, Marija, Mērija, Džuljeta. Pat vārds Elektra skan dīvaini, bet skaisti. Un zēniem tāpat. Nevaru aizmirst Feju. Brīnišķīgs bērns! Es pati biju tāda, — Meļņikova vienkārši piebilda, — neatkarīga, lepna.

—   Tas nav lepnums, — Vtorovs iebilda, — bet kaut kas cits. Drīzāk pašcieņa. Bet vai jūs ievērojāt, ka dažreiz vīriešiem ir sieviešu vārdi? Piemēram, vienu zēnu sauca par Nelliju, bet otru par Jo.

—   Vai tad Jo ir sieviešu vārds? — Volgins jau­tāja, atcerēdamies savu ārstu.

—   Protams. Grieķu mitoloģijā Jo ir dieva Zeva mīļākā, kuru vajā Zeva sieva dieviete Hēra. Galilejs nosaucis sieviešu vārdos trīs Jupitera pavadoņus — Jo, Eiropa, Kallisto.

—   Tas, ka viņu vīriešiem ir sieviešu vārdi, bet sie­vietēm — vīriešu, — atcerieties meiteni, kuru sauca par Džeriju, — daļēji izskaidro, kāpēc bērni neva­rēja saprast, ka mēs esot lietojuši tikai tēva vārdu, — Meļņikova teica.

—   Viņi daudz ko nesaprata, — Vtorovs nopūtās.

Nonākuši līdz laukumam ar Meļņikova pieminekli,

nācēji bez grūtībām atrada savu ielu. Orientēties pil­sētā vakarā bija vienkāršāk nekā dienā. Viss, ko sedza attāluma dūmaka, mākslīgajā apgaismojumā acij bija viegli saskatāms. Drīz vien viņi nonāca pie savas mājas.

Visi bija sapulcējušies un gaidīja atnācējus. Stāsts par tikšanos ar bērniem izraisīja ilgu strīdu.

—   Mēs arī patīkami pavadījām laiku, — Teica Ksenija. — Redzējām daudz ko interesantu. Re, pa­skatieties!

Ksenija parādīja glītu, it kā no ādas darinātu fut­rāli, kurā atradās kāds no stikla un metāla veidots priekšmets, izstrādāts kā dārglieta. Arī citiem bija tādi paši dažādas krāsas futrāļi.

—   Mēs iegājām tagadējā veikalā, — Ksenija stās­tīja, — taču viņi to sauc nevis par veikalu, bet par optikas noliktavu. Man ļoti nepatīk šie nosaukumi, lai arī cik «precīzi» tie būtu, kā sava Viktors. Tā bija milzīga telpa, burtiski piekrauta ar visvisādu produk­ciju. Tur ir viss, kas, protams, attiecas uz optiku. Preces ļoti skaisti izkārtotas mākslinieciski noformē­tos stendos, bet pati telpa izrotāta ziediem. Nevis vei­kals, bet dārzs. Vārds «noliktava» nemaz nav pie­mērots. Mēs pa to staigājām stundas pusotras. Un, ziniet, neatradām tur nevienu pāri aceņu. Tas pie­rāda, ka cilvēkiem tās vairs nav vajadzīgas. Ko es

darīšu, kad kļūšu veca? Es taču esmu ļoti tālredzīga.

—   Nekas! — Volgins teica. — Viņi atradīs līdzek­ļus, kā uzlabot tavu redzi.

—   Tur mēs arī ieraudzījām šos priekšmetus. Tie ir tie paši, ko mēs saucām par binokļiem, tikai izgata­voti pēc cita principa. Un neticami spēcīgi. Es skaidri redzēju seju pilotam, kas lidoja atomlidmašīnā ne zemāk par kilometru. Taču pastiprinājumu var regu­lēt. Mums tie iepatikās, un mēs katrs paņēmām pa vienam. Ļoti laipns, jauns cilvēks pamācīja mūs, kā ar tiem apieties. Tas bija dežurējošais konsultants, izņemot šādus konsultantus, veikalā neviena cita nav, nekādu pārdevēju.

—   Un jūs vienkārši paņēmāt, — Volgins jokoja, — un aizgājāt nesamaksājuši?

—   Bija mazliet neveikli, — Kotovs sacīja. — Nevi­ļus ienāca prātā: bet vai mums šie binokļi ir vaja­dzīgi?

—   Ja jūs jutāties neērti, — Volgins sacīja, — tad varam iedomāties, cik šī izjūta attīstīta tagadējiem cilvēkiem. Patēriņu, ko agrāk ierobežoja katra cil­vēka materiālās iespējas, tagad regulē apziņa. Ne­viens neņems to, kas viņam nav vajadzīgs. Tieši tā, kā jūs teicāt: «Bet vai mums vajag?» Citādi neno­vēršami rastos anarhija.

—   Iznāk, ka mēs esam rīkojušies nelāgi?

—   Kāpēc gan? Binokļi jums vajadzīgi. Bet jūs taču neņemsiet vēl vienu vai divus? Jums pietiek ar vienu. Tas ir galvenais. Neviens neņem neko lieku.

—   Bet pēc tam, — turpināja Ksenija, kas dega ne­pacietībā pastāstīt, ko vēl redzējusi, — Vladilens ierosināja aizlidot uz optikas rūpnīcu, kas piegādā noliktavai produkciju. Tā atrodas no Ļeņingradas