Viesis no bezgalības

apmēram simt kilometru attālumā, meža vidū. Mēs bijām laukumā, kur atradās simtiem dažāda lieluma atomlidmašīnu un paņēmām vienu no tām, nevie­nam neprasīdami. Turklāt tur arī nebija neviena, kam prasīt. Vladilens teica, ka šīs mašīnas tieši paredzē­tas tādiem gadījumiem. Lidojums ilga apmēram čet­ras minūtes tikai tāpēc, ka mēs nelidojām ar pilnu ātrumu. Neparasts skats atklājās uz rūpnīcu no augšas — šķita, ka apakšā ir gluda ūdens virsma, mežezers. Rūpnīcai viss jumts no stikla, bet tajā atspoguļojas zila debess. Rūpnīca aizņem milzīgu teri­toriju, ne mazāku par divdesmit kvadrātkilometriem. Bet ēka zema, zemāka par apkārtējiem kokiem. Kad mēs nolaidāmies, mūs sagaidīja viens no inženieriem. Kā viņš zināja par mūsu ierašanos?

—   Droši vien Vladilens pa kabatas teleofu bija viņu brīdinājis, — Volgins paskaidroja. — Starp citu, kur palikuši Vladilens un Mērija?

Aizrāvies ar interesanto sarunu, viņš tikai tagad ievēroja, ka trūkst veco draugu.

—   Viņi aizgāja uz teātri, — Ozerovs atbildēja. — Aicināja arī mūs, bet mēs gribējām sagaidīt jūs un turklāt bijām arī noguruši…

Tas bija pirmais gadījums, kad Mērija un Vladilens devās projām no mājām bez Volgina. Acīmredzot viņi bija nolēmuši: ja jau Volgins tagad nav vairs viens, tad var izklaidēties pēc savas patikas. Nu jā, viņiem bija taisnība. Volgins pat uzreiz neievēroja, ka Mērijas un Vladilena nav.

—   Viņi ir jauni, — Kotovs piebilda ar šķelmīgu smaidu.

—   Nu, bet ko tad jūs redzējāt rūpnīcā? — Volgins jautāja, labi zinādams, kāda būs atbilde. Viņš bija

lasījis par tagadējam rūpnīcām un redzejis tas uz diktofona ekrāna.

—   Neko! — visiem smejoties, atbildēja Ksenija. — Es nesapratu, kāpēc Vladilens mūs tur aizveda. Mums parādīja mašīnas, bet tās bija pilnīgi nosegtas, tā kā neko nevarēja redzēt. Materiālus iegūst tur­pat uz vietas no zemes dzīlēm, bet, kā to dara, — atkal nekas nebija redzams. Viss automatizēts. Gatavā produkcija no mašīnām nāk jau iesaiņota. To nogādā noliktavā ar automātiskām atomlidmašīnām, bez cil­vēka palīdzības. Mūsu vecajās rūpnīcās bija daudz interesantāk.

—   Vai rūpnīcā bija daudz cilvēku?

—   Vairāk nekā varēja domāt, bet tomēr maz. Tie bija inženieri, mehāniķi, regulētāji, dežurējošie dis­pečeri. Neviena vienkāršā strādnieka.

—   To vispār nav.

—   Mums tā arī teica. Strādnieku, un tad arī tikai viskvalificētāko, profesija saglabājusies rūpnīcās, kas izgatavo mašīnas, bet vieglās rūpniecības uzņēmu­mos — pilnīga automatizācija. Un kas gan tie arī par «strādniekiem»! Inženieris, kas kopā ar mums stai­gāja pa rūpnīcu, pareizāk sakot, kas kopā ar mums brauca, jo tur visur ierīkoti slīdošie celiņi, teica, ka viņiem vēl nesen bijuši strādnieki. Kā jūs domājat, kas tie tādi bijuši? Mašīnisti, virpotāji? Nē, rasētāji, projektēšanas biroja darbinieki. Un ne jau kopētāji, bet tie, kurus mēs saucām par inženieriem.

—   Jēdziens «strādnieks» ir stipri mainījies, — Vol­gins teica. — Man ar to jau ir gadījies saskarties. Tas, kas mūsu izpratnē ir inženieris, viņiem — vienkārši strādnieks bez speciālas izglītības. Agrāko inženiera izglītību tagad nodrošina piecgadīgais kombināts. Tagadējais tehnikas līmenis nav salīdzināms ar agrāko.

OTRĀ NODAĻA 1.

Atkal Kosmograda!

Jau redzami pazīstamie milzīgie debesskrāpji, kas lokā apņem lidlauku un pārsteidz ar saviem apmē­riem un dīvainajām arhitektūras formām. Volgins uz tiem tagad raudzījās ar citādām acīm. Tās bija ēkas, kas pierastas tiem, kurus viņš drīz ieraudzīs, — faeto­niešiem, citas pasaules, citas kultūras cilvēkiem. Ša­jās ēkās atspoguļojās citas tautas gaume un paražas, skaistuma un tehnikas izpratne. Tagad, kad viņš zināja, kāpēc Kosmograda nav līdzīga citām Zemes pilsētām, Volgins saskatīja daudz ko tādu, kas pirmo reizi nebija saistījis viņa uzmanību.

Jā, tā bija sveša pilsēta, tādu pilsētu uz Zemes nav bijis agrākajos laikos un nav arī tagad.

Volgins un viņa pavadoņi atbrauca ar atomlidma­šīnu uz Kosmogradu ceturtā oktobra rītā, paveikuši ceļu no Ļeņingradas vienā stundā. Viņi nolaidās tieši laukumā, jo līdz raķetoplāna atiešanai uz Marsu bija palikušas tikai piecpadsmit minūtes.

Volginam bija aizdomas, ka tik precīzi laiks aprē­ķināts tāpēc, ka viņu gribēja pasargāt no nevajadzī­giem uztraukumiem. Tiem, kas lidoja kopā ar viņiem, nebija iemesla uztraukties. Mērija un Vladilens bija pieraduši pie raķetoplāniem, bet Vtorovam, Meļņi- kovai un Križevskim lidojums no Zemes uz Marsu likās tīrais nieks salīdzinājumā ar viņu kosmisko reisu. Viņi jau bija lidojuši uz Plutonu, bet pavisam nesen no Eiropas uz Ganimēdu un no Ganimēda uz Zemi. Vienīgi Volgins bija iesācējs kosmonauts. Starp citu, tagadējie cilvēki lidojumu uz tuvākajām planē­tām neuzskatīja par kosmisku lidojumu. Raķetoplāni uz Venēru, Mēnesi un Marsu lidoja pēc saraksta tā­pat kā agrāko laiku lidmašīnas. Parasts pasažieru reiss, nekas vairāk.