Viesis no bezgalības

Bet Volginam paredzamais lidojums — pirmā šķir­šanās no Zemes •— nevarēja būt" un nebija parasts notikums. Viņu bija pārņēmis mokošs satraukums, ko viņš nesekmīgi centās slēpt. Visi redzēja un saprata viņa stāvokli. Iepriekšējā dienā uz Ļeņingradu bija atlidojis Lūcijs. Viņš ieteica dēlam izmantot zinātni:

—   Līdzko raķetoplāns pacelsies no Zemes, tu pil­nīgi nomierināsies.

—   Es nebaidos no lidojuma, — Volgins atbildēja, — taču nevaru neuztraukties. Tas ir pilnīgi dabiski. Un nekādi mākslīgi līdzekļi nav vajadzīgi. Palīdzi man iemigt, bet cita nekā nevajag.

Un Volgins nakti gulēja cietā miegā. Piecēlās spirgts un možs, atomlidmašīnā raiti sarunājās ar Vladilenu un Viktoru, kas viņu pavadīja, un tikai tagad, kad bija palikušas nedaudzas minūtes, atkal juta stipru satraukumu. Taču gaidīt nevajadzēja ilgi.

Kotovs nebija kopā ar viņiem. Divas dienas pirms aizlidošanas viņš negaidot saslima, un tas gandrīz vai izjauca visus viņu plānus. Meļņikova neparko nebija ar mieru atstāt slimnieku, bet bez viņas nebūtu lidojusi Mērija un droši vien arī pats Volgins. Taču Vladilena izsauktais ārsts visus nomierināja.

—       Tā ir tikai nervu pārpūle, — viņš teica. — Māk­slīgais miegs — un viss būs kārtībā. Taču lidojumu uz Marsu vai kaut kur citur ieteicu pagaidām atlikt. Vismaz uz pāris mēnešiem. Nevajag jaunu iespaidu.

Kotovu nolika gultā, un viņš iemiga ātri un mie­rīgi, it kā būtu nevis rīts, bet vakars — parastais gulētiešanas laiks. Un neviens, pat Meļņikova un Fjo­dors, nepamanīja, ar kādiem līdzekļiem tas tika pa­nākts.

Nekādas zāles slimniekam nedeva.

—   Viņš gulēs trīs diennaktis, — ārsts paskaidroja.

—  Vienreiz dienā pamodiniet un pabarojiet ar ēdienu, kuru es izrakstīšu. Tad viņš atkal iemigs. Pēc trim dienām jūsu biedrs būs pilnīgi vesels.

Meļņikovai nebija pie slimnieka nekā ko darīt, un viņa piekrita braukt kopā ar citiem.

— Bet kā būs ar vietu, ko mēs pasūtījām Konstan- tinam? — Volgins jautāja Vladilenam. — Paliks tukša?

—   Tam nav nekādas nozīmes, — Vladilens atbil­dēja. — Raķetoplānā arvien paliek brīvas vietas.

Neviens nevēlējās braukt Kotov.a vietā, tāpēc viņi ieradās Kosmogradā sešatā, ja neskaita Viktoru un Vilsonu, kuri, pavadījuši starpplanētu ceļotājus, gri­bēja doties uz kādreizējo Angliju — Vilsona dzim­teni, bet pēc tam atgriezties Ļeņingradā. Viņi kā viens, tā otrs pilnīgi bija apguvuši atomlidmašīnas vadīšanas mākslu.

—   Apmainiet mašīnu, — Vladilens viņiem ieteica.

—  Tā diviem cilvēkiem ir pārāk liela.

—   Bet kur mēs ņemsim citu?

—   Dežurējošo mašīnu laukumā. Tie ir katrā pil­sētā. Bet šo atstājiet tur. Vai jūs pratīsiet paprasīt ceļu uz laukumu?

—   Pratīsim, — Viktors atbildēja. — Esmu mazliet iemācījies izteikt savas domas jūsu valodā.

Taču Vladilens pats pajautāja, kur meklēt lau­kumu, līdzko viņi bija izkāpuši no atomlidmašīnas. Izrādījās, ka tas atrodas gluži blakām, aiz tuvākās mājas.

Uz raķetoplānu devās cilvēki no visām malām. To bija daudz.

—    Nekad nedomāju, ka uz Marsu būs tik daudz pasažieru, — Volgins brīnījās. — Kas viņiem tur vajadzīgs? Vai tie visi tādi paši ziņkārīgie kā mēs?

— Uz Marsa, — Mērija atbildēja, — tagad dzīvo vairāk nekā trīssimt tūkstoš cilvēku. Iespējams, ka šeit ir arī tūristi, taču vairākums — tīrīšanas komandu darbinieki, staciju un citu uzņēmumu celtnieki, jo uz Marsa tagad notiek strauja celtniecība. Ir nolemts radīt ap Marsu blīvāku atmosfēras slāni, bet tas ir ārkārtīgi liels darbs.

—   Agrāk, kad cilvēki, — Volgins teica, — brauca nevis uz kaimiņu planētu, bet uz citu pilsētu, visiem arvien bija līdzi bagāža. Bet šeit? Nevienam nav nekā rokās.

—   Un mēs paši? — Križevskis paplēta rokas. — Dodamies kā uz pastaigu.

Saruna par bagāžu, par to, ko ņemt līdzi, lidojot uz Marsu, protams, savā laikā bija izraisījusies, taču Vladilens un Mērija visus pārliecināja neņemt neko.

—   Visu, kas jums varētu būt vajadzīgs, jūs atradī­siet uz Marsa, — viņi sacīja. — Kāpēc apgrūtināt sevi ar mantām? To neviens un nekad nedara.

—   Vai tiešām uz Marsa visu var dabūt?

—   Protams. Tur taču dzīvo cilvēki, turklāt dzīvo nevis dažas dienas, bet mēnešiem un gadiem.

—   Nu labi, — Vtorovs piekrita. — Bet ceļā? Paņemsim kaut vai grāmatas.

— Raķetoplānā jūs dabūsiet ir grāmatas, ir filmas. Un galu galā — jūs varēsiet visu ceļu gulēt. Katrā kuģī atrodas dežūrārsts.

—   Kas attiecas uz mani, — Volgins teica, — tad man nav vajadzīgas ne grāmatas, ne filmas, bet gulēt es nekādā gadījumā negulēšu. Ceru, ka no raķeto­plāna kaut kas ir redzams. Vai tur ir logi vai ilumi­natori?

-— Gan jau redzēsi! — Mērija pasmaidīja.

—    Ne tikai Volgins, kas nekad mūžā nebija redzē­jis nevienu starpplanētu kuģi, izņemot to, ar kuru no Ganimēda atlidoja kosmonauti, bet arī paši kosmo­nauti bija ļoti izbrīnījušies, ieraugot reisa raķeto­plānu.

Pats tā nosaukums lika domāt, ka lidojums tiks veikts ar raķeti. LļMIl-258, kas arī saucās par raķe­toplānu, bija visas raķetei raksturīgās ārējās pazī­mes — pagarināta fizelāža, cigārveida priekšējā daļa. Bet kuģim «Zeme—Marss» nebija nekā kopīga ar UMEL