Viesis no bezgalības

Tā bija milzīga, līdz simt metru plata un piecus metrus augsta aploce, ko sedza sfērisks gaišdzeltena metāla kupols. Neviena loga, neviena iluminatora, tikai gredzena lejasdaļā bija redzamas durvis — ovāla atvere, kas atradās pie pašas zemes.

—   Redzi nu, — Volgins vīlies teica Mērijai, — bet tu vēl sacīji!

—   Gan jau redzēsi! — meitene vēlreiz atkārtoja.

—   Šis kuģis, — Vtorovs krieviski teica, — ir ļoti līdzīgs cirka ēkai. Tikai milzīgi liels.

—       Pavaicājiet, — Vilsons lūdza, — kāds ir kiiģa darbības princips. Antigravitācija?

—        Jā, — Vladilens atbildēja. — Raķetoplāns lido­juma laikā izmanto Saules, Zemes un Marsa gravitā­cijas lauku, mainīdams zīmi atkarībā no mērķa. Bet mums laiks doties prom, līdz atiešanai atlikušas asto­ņas minūtes.

—   Tikai piecas! — Mērija teica. — Redziet!

Atskanēja gari stiepts, dobjš signāls. Tas aiztrauca

pār laukumu un pamazām apklusa, it kā kuģis atva­dītos no Zemes.

Viktors strauji apkampa Volginu.

—        Brauc drīz atpakaļ! — viņš čukstēja. — Man būs grūji bez tevis.

—        Pats esi vainīgs, — Volgins atbildēja. — Būtu lidojis mums līdzi. ..

Steidzīga atvadīšanās, un prombraucēji devās uz raķetoplānu. Pie ieejas viņus sagaidīja tradicionā­lajā kosmonautu kombinezonā ģērbies cilvēks. Visiem pienācējiem viņš noprasīja vārdu un par atbildi no­sauca numuru, droši vien kajītes numuru.

Kad pienāca Vladilens un Mērija, šis cilvēks tikai paraudzījās viņu ceļabiedros un tūlīt saprata, kas tie tādi. Neko nejautādams, viņš ātri pateica:

—   Pirmais! — un piebilda: — Septītā nebūs?

—   Nē, — Vladilens atbildēja.

—   Ejiet iekšā!

Volgins uz mirkli apstājās. Viņam vienkārši bija bailes pārkāpt durvju slieksni. Bet, uztvēris kosmosa lidotāja skatienu, viņš ātri devās citiem nopakaļus.

Augšup veda platas kāpnes ar metāla margām, ko rotāja ziedi, gluži kā kādā teātrī, nevis kosmosa kuģī. Uzkāpuši pa tām, viņi nonāca īstā dārzā, ar grantē- \

tiem celiņiem, puķu dobēm, krūmiem un kokiem. Pāri galvai zila debess un Āfrikas karstā saule. Kupola augšējā daļa bija pavisam neredzama.

Volgins, Meļņikova, Križevskis un Vtorovs galīgi pārsteigti apstājās: kaut ko tādu viņi nekad nebija gaidījuši.

Kur viņi bija nokļuvuši?!

Celiņu malās atradās ērti soliņi. Turpat netālu vairāki jauni cilvēki, kas acīmredzot bija ieradušies agri, spēlēja kādu spēli ar bumbām nelielā lauku­miņā, kuram apkārt bija stiepļu pinuma žogs. Vairā­kās vietās čaloja strūklakas.

Pa kāpnēm devās augšā citi pasažieri. Daļa no viņiem izklīda pa celiņiem, daži apsēdās uz soliņiem un nepiespiesti sarunājās. Nekas neatgādināja drīzo startu.

Vtorovs paraustīja plecus.

— Tādos apstākļos, — viņš teica, — šo lidojumu patiešām nevar saukt par kosmisku.

— Ieiesim mūsu kajītē, — Vladilens ierosināja. — Paskatīsimies vēlreiz uz pavadītājiem.

«Skaidrs!» Volgins nodomāja. «Kā es varēju aiz­mirst! Šeit ir tāpat kā ikvienā mājā — vienpusīgi caurspīdīgas sienas.»

Pasažieru kajītes bija izvietotas gar kuģa ārsienu visapkārt dārzam.

Viņi viegli atrada durvis ar ciparu «1». Aiz tām, izrādās, bija plaša telpa ar visparastākajām mēbe­lēm, kas pat nebija piestiprinātas pie grīdas. Mīksti dīvāni un atzveltnes krēsli, galdiņi, skapis ar mikro- grāmatām, diktofons — ne ko pielikt, ne ko atņemt — parasta pilsētas viesistaba.

Arējā siena, protams, bija caurspīdīga, bet tā atra­dās otrā pusē, un Volginam kļuva žēl, ka vēlreiz neredzēs Viktoru un Džordžu.

Bet Mērija pagriezās pret iekšējo sienu, kur bija durvis, un siena pēkšņi satumsa un izzuda, pavēr­dama skatienam kosmodroma pretējo pusi. Ozerovs un Vilsons stāvēja agrākajā vietā, acu nenolaizdami no kuģa, Viņiem blakām neviena vairs nebija.

—       Cik minūtes ir līdz startam? — Volgins satraukts vaicāja.

—   Viena.

—   Vai nav bīstami, ka viņi stāv tik tuvu?

—   Nav nekā bīstama.

Atskanēja otrs signāls. Tas bija labi dzirdams arī kuģa iekšpusē.

—   Ieejas lūka aizvērta, — Mērija teica.

—   Varbūt labāk nogulties vai kaut apsēsties?

—   Kā vēlaties!

Volgins apsēdās krēslā, viņam ļodzījās kājas. Viņš tikko varēja aiz uztraukuma paelpot. Volginam se­koja tikai Vtorovs un Meļņikova. Križevskis pēc Vladilena un Mērijas parauga palika stāvam pie ārē­jās sienas.

Volginam gribējās aizvērt acis, taču ziņkāre izrā­dījās spēcīgāka, un viņš ne tikai to neizdarīja, bet pat pārvietoja krēslu tuvāk «logam».

Viņš pazina sajūtu, kāda radās, paceļoties agrā­kajās lidmašīnās vai pat vienkārši liftā. Inerce arvien lika sevi manīt. Bet tagad bija paredzama pacelšanās ar paātrinājumu, kas daudzas reizes pārsniedza gra­vitācijas spēka paātrinājumu. Taču Vladilena un Mērijas izturēšanās it kā norādīja uz to, ka nekas nav jūtams.

Sekundes vilkās nepanesami lēni. Volgins nevarēja

tās skaitīt pēc saviem sirds pukstiem: sirds daudzījās trakā ātrumā.

Un pēkšņi zeme iegruva! Bija tieši tāds iespaids, ka kuģis paliek uz vietas, bet zeme strauji aizslīd kaut kur lejup. Pavīdēja Kosmogradas namu jumti, tālā apvāršņa līnija, neliels mākonis. Sudrabaini iemirdzējās Atlantijas okeāna līdzenums, un viss izzuda. Aiz sienas bez gala un malas pletās zvaig­žņota debess.