Viesis no bezgalības

Kuģis joprojām likās stāvam uz vietas. Volgins juta, ka atzveltnes krēsla sēdeklis zem viņa svara viegli ieliecas, gluži tāpat, kā tas bija uz Zemes. Ne pārslodzes, ne bezsvara stāvokļa! Viss tāpat kā pirms starta.

Pienāca klāt Vladilens.

• — Redzi, cik vienkārši, — viņš teica. — Bet pacel­šanās laikā ātruma pieaugums ik sekundi pārsniedz simt metrus sekundē. Tagad tas ir vēl lielāks. Vai tu ko juti?

Volgins neko neatbildēja. Sirds pēkšņi sāka puk­stēt parastajā ritmā, un viņam mazliet aizrāvās elpa. Viņa vietā atbildēja Vtorovs.

—   Man patīk tāds starts, — viņš teica. — Tas tie­šām ir lieliski! Raķetoplānā LļMn bija citādi. Bet atceries, Marij, — viņš pievērsās Meļņikovai, pār­iedams uz krievu valodu, — kā mēs startējām ar «Ļeņinu»? Hidrauliskie sēdekļi, amortizatori, ilgstoši speciāli treniņi pirms lidojuma … Taču šai kuģī va­rētu lidot pat smagi slimie.

—   Bet kāpēc mēs tomēr nejūtam paātrinājumu? —v Križevskis jautāja.

—   To neitralizē pretēji virzīts iekšējais gravitā­cijas lauks, — Vladilens atbildēja.

Vsevolods jokodams pārspīlēti godbijīgi palocījās.

—       Pateicos! — viņš teica. — Jūsu paskaidrojums man neko nepaskaidroja.

— Aizej uz komandpunktu un parunā ar kādu no raķetoplāna apkalpes. Es nezinu, kā tev to lai iz­skaidro.

—       Es nepratīšu ar viņiem sarunāties. Nāc man līdzi, Dmitrij.

—        Pagaidi, — Volgins teica. — Es taču braucu pirmo reizi. Man gribas paskatīties uz Zemi. Vai tā ir redzama?

—       Protams. Mēs vēl neesam tik tālu. Bet tā būs redzama arī no Marsa.

—   Kā zvaigzne?

Volgins piegāja pie ārējās sienas. Tikai grīdas līnija norādīja, kur ir siena, jo to pašu nevarēja redzēt, tik ideāli caurspīdīga tā bija.

Neviļus baidīdamies pieiet pavisam klāt, Volgins apstājās pusmetru no «bezgalības» malas un paska­tījās lejup.

Viņš brīnījās, ka nejuta reiboni. Tālu zem viņiem, tik tālu, ka Volgins pat iztēlē nevarētu iedomāties tādu attālumu, saules staros žilbinoši mirdzēja Zemes milzīgā bumba. Tieši bumba, it kā milzīgi liels glo­buss, uz kura, starp citu, neko nevarēja saskatīt, tik neizturama bija tā sudrabaini zilganā zaiga. Bet aiz Zemes, vēl tālāk, bija redzama Mēness diska augšējā mala, tāda pati mirdzoša, tikai dzeltenā krāsā.

Zeme un Mēness manāmi samazinājās un aizslīdēja kaut kur sāņus. Raķetoplāns acīmredzot lidoja neap­tveramā ātrumā.

«Nav nekāds brīnums, tam taču sešpadsmit stundās jānolido divsimt miljoni kilometru,» Volgins nodo­māja.

Zvaigžņu bija neizmērojami vairāk nekā viņš jeb­kad no Zemes bija redzējis visskaidrākajās dienvidu naktīs. Tieši viņam priekšā, augšā, lejā, aiz Zemes un Mēness — visur pletās samtaini melns plīvurs, nosēts mirdzošiem punktiem. Taču zvaigznes nemir- guļoja, bet dega kā nekustīgas uguntiņas.

Volgins stāvēja un skatījās, nespēdams atrauties no šīs diženās Visuma ainas, ko viņš redzēja pirmo reizi. Kā Lūcijs bija teicis, viņš nejuta vairs nekādu satraukumu, tas pārgāja, līdzko kuģis pacēlās no Zemes. Viņš izjuta nesaprotamas, neskaidras, smel­dzošas skumjas. Par ko?

«Nē, labi!» viņš nodomāja. «Tikai šāda lidojuma dēļ vien bija vērts atdzimt.»

Volgins tā nostāvēja nepakustēdamies vairāk nekā divas stundas.

Biedri viņu netraucēja. Volgins dzirdēja viņus klusi sarunājamies. Neviens nepienāca pie sienas. Un kas gan varēja interesēt šos cilvēkus aiz kuģa sienām? Viņi bija šo ainu redzējuši daudz reižu.

Vtorovs un Križevskis ar Meļņikovas palīdzību izjautāja Vladilenu.

—   Tik strauji paceļoties, — Vtorovs teica, — ārē­jām sienām milzīgi jāsakarst. Atmosfēras pretes­tība …

—   Korpusa metāls nekad nesakarst. Tas tiek māk­slīgi atdzesēts. Šis sakausējums speciāli paredzēts kosmosa kuģiem. Tā siltumvadīšanas spējas ārkārtīgi niecīgas, bet stiprība liela. Nav tāda meteorīta, kas spētu ielauzt raķetoplāna sienu.

—        Starp citu, kāpēc šo kuģi sauc par raķetoplānu? Tam taču ar raķeti nav nekā kopēja.

—       Tas ir tāpat kā ar atomlidmašīnu. Nosaukums sen novecojis, bet tomēr saglabājas. Anahronisms.

—        Divsimt miljoni kilometru, — Križevskis teica, — un sešpadsmit stundu …

—   Drusciņ mazāk.

—        Redzi nu. Kaut kādā mērā jāizpaužas laika rela­tivitātei.

—        Tā ir tik niecīga, ka praktiski nav manāma. Kuģa maksimālais ātrums — seštūkstoš kilometru sekundē, bet ar šādu ātrumu lido vienīgi pagriezienos, tātad tikai dažas minūtes, visu pārējo laiku kuģis lido ar paātrinājumu, pozitīvo un negatīvo.

—        Ar pozitīvo pirmo ceļa pusi un ar negatīvo — otro pusi?

—   Protams.

Vai paātrinājums ir nemainīgs?

—        Nē. Startējot tas bija simt metru, bet pēc tam pamazām palielinājās. Tas pats, tikai pretējā kārtībā, notiks, nolaižoties uz Marsa.

—       Vai brīdī, kad kuģis pagriezīsies pret Marsu ar apakšējo daļu, radīsies bezsvara stāvoklis?

—   Nē, tā nebūs. Mākslīgā gravitācija.

—       Vai tās spēka un virziena maiņa notiek auto­mātiski?

—       Protams! Gravitācija taču nenodrošina pagrie­ziena drošību raķetoplāna pasažieriem.

—        Gribētos redzēt, — Vtorovs teica, — tagadējo kosmosa kuģi, kas paredzēts tāliem reisiem.