Viesis no bezgalības

—        Tas būs iespējams pēc atgriešanās uz Zemes. Paredzēta liela ekspedīcija uz Sapni. Kosmosa kuģi būvē uz Mēness, un no turienes tas arī startēs. Jūs

tik un tā uzaicinās kuģa konstruktori, viņiem ar jums jākonsultējas par šo planētu. Mēs taču neko par to nezinājām pirms jūsu atlidošanas. Nevienam pat prātā nenāca, ka eksistē Sapnis.

—   Vai tad nebija ekspedīciju uz 61. Gulbi?

—    Bija divas. Bet jūs taču paši zināt, ka nav viegli pamanīt planētu, ja tās iedzīvotāji nevar ieraudzīt kosmosa viesi un ziņot tam par sevi. Bija zināms, ka šai zvaigznei ir trīs planētas un visas trīs neapdzī­votas.

—   Jā, tas tiesa, — Vtorovs pievienojās. Grūti pamanīt planētu, ja nav zināms, ka tāda vispār ir. Mēs atradām Sapni nejauši.

—   Kosmosa kuģis, — Vladilens turpināja, — star­tēs apmēram pēc gada. Un to, tāpat kā jūsu kuģi, nolemts nosaukt Ļeņina vārdā.

2.

Volgins beidzot atgāja no «loga».

—   Vai beidzi jūsmot, Dmitrij? — Mērija laipni jautāja. — Tiesa, Visums atstāj spēcīgu iespaidu? Tu šo skatu redzēsi vēl daudz reižu. Varbūt faetoniešu tagad nav uz Marsa. Vajadzēs viņus meklēt uz kāda no bāzes asteroīdiem. Turklāt es domāju, ka jūs visi gribēsiet paskatīties, kā strādā iznīcinātāji.

•— Kas tie tādi?

—• Tīrīšanas vienību darba kuģi. Šos kuģus tā sauc tāpēc, ka tiem ir speciāls uzdevums — iznīcināt aste­roīdu joslu.

—   Tādā gadījumā, protams, gribēsim. Tas ir ļoti interesanti.

—   Vai darba kuģi ir automātiski, vai tos vada cilvēki?

—   Cilvēki. Darbs ir tik sarežģīts, ka to nevar uzdot pat elektronu smadzenēm.

Meļņikova ierosināja apskatīt raķetoplānu. Viņas priekšlikumu visi ar prieku pieņēma.

—   Vai pa kuģi drīkst staigāt? — Vtorovs jau­tāja.

—   Protams, kur vien tīk. Tikai komandpunkta tel­pās nevienu nelaiž.

—   Kā tad tā? — Križevskis brīnījās. — Pavisam nesen Vladilens ieteica man tur aiziet un aprunāties ar kādu no komandas locekļiem par paātrinājumu.

—    Kas iespējams jums, — Mērija pasmaidīja, — to nedrīkst citi. Jūs atrodaties īpašā stāvoklī. Vēlēšanās jūs redzēt un ar jums parunāt pārspēj jebkuras in­strukcijas.

—   Tad nevedīsim nevienu kārdināšanā, — Vtorovs teica. — Šeit daudz kā interesanta arī bez komand­punkta.

Viņi izgāja no kajītes un nokļuva jau pazīstamajā dārzā. Raķetoplāna visu augšējo daļu zem sfēriskā jumta, apmēram astoņtūkstoš kvadrātmetru lielu lau­kumu, aizņēma dārzs, kurā brīvi varēja izvietoties visi kuģa pasažieri. Kajītes no pirmā līdz divdesmit otra­jam numuram, katra paredzēta septiņiem astoņiem cilvēkiem, stiepās rindā gar kuģa ārējo malu, lok­veidā ieskaudamas dārzu. Citas mazākas, pat vienvie­tīgas atradās apakšējā stāvā visapkārt milzīgai ēdam­istabai. Vēl zemāk, pašā apakšējā daļā, atradās kra­vas telpas un mehānismi. Raķetoplāns varēja uzņemt sešsimt cilvēku.

Kupols, tāpat kā iepriekš', bija caurspīdīgs, un pāri dārzam pletās zvaigžņotā debess. Ja nebūtu melnā, necaurredzamā fona, spilgto un neparasti daudzo zvaigžņu, varētu iedomāties, ka atrodies kaut kur uz Zemes un ir nakts.

Iespaidu bojāja arī Saule. Daudzreiz spilgtāka nekā uz Zemes, tā bija zemu pie «apvāršņa» un ar savu mirdzumu neapēnoja zvaigznes. Dārzs bija spoži apgaismots, bet tajā nebija karsti. Kupols brīvi laida cauri gaismas starus, aizturēdams un gandrīz pilnīgi absorbēdams visus pārējos. Dārzā bija daudz cilvēku. Acīmredzot visi vai gandrīz visi raķetoplāna pasa­žieri uzskatīja par labāku īsināt lidošanas laiku tieši šeit. Laukumā cilvēku trīsdesmit dzenāja bumbas.

Elpot bija viegli, gaiss šķita apbrīnojami tīrs; lai gan dārzā ziedēja daudz puķu, to smarža gandrīz nebija jūtama.

Neparastos pasažierus tūlīt pamanīja. Vairāki cil­vēki pienāca viņiem klāt un laipni sveicināja, tā kā mājas ļaudis, sagaidot viesus. Izraisījās nepiespiesta saruna. Pamazām pie soliņa, kur sēdēja Vtorovs un Vladilens, salasījās cilvēku divdesmit. Vēl vairāk pulcējās ap Volginu, Meļņikovu un Mēriju. Križev­skis bija kaut kur nozudis.

Acīmredzot parastās izturēšanās normas ceļojumā zaudēja savu spēku: kā arvien un visos laikos, cil­vēki ceļā nekautrējās iesākt sarunas ar nepazīsta­miem. Paradums bija pārdzīvojis gadsimtus.

Šajā uzmanībā nebija ne ziņkārības, ne uzbāzības. Cilvēkiem vienkārši bija garš laiks, un viņi priecājās par iespēju interesanti pavadīt laiku.

Volgins pamanīja, ka Vtorovam rada grūtības ne­pilnīgās valodas zināšanas, tāpēc viņš piegāja pie tā un pie Vladilena.

Runāja par Marsu un tīrīšanas vienību darbu. Kāds jauns cilvēks ar enerģisku, gribasspēka pilnu seju aicināja Volginu uz savu darba kuģi.

—   Jums būs ļoti interesanti iepazīties ar mūsu darbu, — viņš teica. — Es atpūtos uz Zemes, bet ta­gad atgriežos darbā. Pēc plāna pienākusi kārta iznī­cināt vienu no diezgan lielajiem asteroīdiem, kura diametrs — seši kilometri. Izkaisīt izplatījumā tik lielu masu ir sarežģīti un grūti. Vienā sastāvā dar­bosies divpadsmit kuģu. Ticiet man, tas ir ārkārtīgi interesanti.

—   Es ceru, ka jūs uzaicināsiet mūs visus trijus? — Volgins teica.