Viesis no bezgalības

—   Protams, visus. Bet ne reizē. Katrs kuģis var uzņemt tikai divas nepiederīgas personas. Tur maz vietas.

—   Bet ko jūs darāt ar vēl lielākiem asteroīdiem? — Vtorovs jautāja.

Volgins pārtulkoja jautājumu.

—   Seši septiņi kilometri diametrā mums ir galējā robeža, — jaunais «iznīcinātājs» atbildēja. — Visi pārējie asteroīdi tiks iznīcināti pēdējie. Tos novadīs uz Sauli, un tie tur nokritīs. Tas arī viss.

—   Cik daudz laika vajag, lai likvidētu asteroīdu, kura diametrs ir seši kilometri?

—   Tādu nav daudz. Mēs noņemam virsējo slāni, pārvēršot bezveidīgo masu regulārā sfēriskā ķer­menī — ar četri kilometri lielu diametru. Vai arī ma­zāku, atkarībā no mazās planētas formas. Tam vajaga nedēļas divas, dažreiz trīs. Pēc tam lode tiek novir­zīta aiz Plutona orbītas, otrajā asteroīdu joslā. Šī sta­dija ilgst pusotra gada.

—   Mēs nevarēsim uzturēties jūsu kuģos divas nedēļas.

—   Tas arī nav vajadzīgs. Jums būtu garlaicīgi. Bet mēs bieži atgriežamies uz Marsa vai Cereras, lai uz­pildītu aparātus. Jūs varat pie mums pavadīt tikai trīs dienas.

—   Es nesaprotu vienu, — Vtorovs teica. — Ja uz Sauli var novirzīt lielu asteroīdu, kāpēc gan tāpat nevar rīkoties ar mazajiem un nevis novirzīt tos aiz Plutona orbītas?

—   Lai izmainītu kāda ķermeņa orbītu, kaut arī tā diametrs būtu tikai trīs kilometri, jāpatērē kolosāls enerģijas daudzums. Tādu rezervju nav ne uz Marsa, ne Cereras, ne arī citās bāzēs. Ap to laiku, kad mēs ķersimies pie lielo asteroīdu iznīcināšanas, beigs celt lielāko gravitācijas staciju uz Marsa. Tā tiek būvēta Jaunā Faetona vajadzībām, bet to varēs izmantot arī šim nolūkam.

—   Bet, lai novirzītu uz Plutona orbītu, arī jāmaina orbīta? Jūs taču neņemsiet planētu tauvā?

—   Tā ir cita lieta. Pavājināt Saules pievilkšanas spēka iedarbību uz planētu, mainīt centrtieces kustī­bas spēku nav tik grūti. Un divpadsmit darba kuģu aparāti tiks ar šo uzdevumu galā, ja ķermeņa diametrs nepārsniegs četrus kilometrus un tam būs pareiza lodveida forma. Pārējo paveiks centrbēdzes spēks, un asteroīds pa spirāli attālināsies no Saules. Taču ietek­mēt pašu centrbēdzes spēku, paātrināt vai palēnināt tik milzīgas masas lidojumu ir neizmērojami grūtāk. Pagaidām mēs to nespējam.

—   Paldies par paskaidrojumu, — Volgins teica. — Mēs izmantosim jūsu ielūgumu. Kā jūs varēs atrast?

—        Mēs paši jūs sameklēsim. Visi zinās, kur jūs atrodaties. Tādi viesi kā jūs mums mēdz būt reti.

—   Bet faetonieši?

—        Mēs esam paguvuši pie viņiem pierast. Viņi pie mums dzīvo jau vairākus gadus.

—       Vai jūs nezināt, vai faetonieši tagad atrodas uz Marsa?

—        Divi. Aja un Eija, abi biologi. Starp citu, šie vārdi ir mūsu saīsinājumi. Faetoniešiem visi vārdi sastāv tikai no patskaņiem. Tos grūti izrunāt. Pie­mēram, Eijas pilnu vārdu veido divdesmit viens burts. Mēli var nolauzt.

—   Vai tie ir vīrieši vai sievietes?

—        Vīrieši. Uz Zemes vēl nav redzēta neviena faeto­niešu sieviete.

Pienāca Meļņikova un Mērija.

—        Vai jūs vēl ilgi runāsiet? — Mērija jautāja. — Marija grib nokāpt lejā.

—   Bet kur Vsevolods?

—       Viņš nekur nav redzams. Es jau sāku uztrauk­ties, — Meļņikova teica.

—        Par ko? No kuģa nekur nevar nozust. Staigā kaut kur pa dārzu. Re, kur viņš ir, — Volgins pie­bilda, norādīdams uz spēļu laukumu.

Patiešām, Križevskis bija tur un aizrautīgi spēlēja bumbu, acīmredzot jauniešu vidū juzdamies ļoti labi.

Jaunais mehāniķis apguva tagadējo valodu sliktāk par visiem (ja neskaita Vilsonu, kuram uz valodām nebija nekādu spēju) un vēl nevarēja tajā sarunā­ties". Taču tas viņu droši vien nemaz netraucēja.

Meļņikova devās uz laukuma pusi, un viņai sekoja arī citi.

Spēle bija diezgan primitīva, un šķita mazliet savādi, ka pieauguši cilvēki tā aizraujas ar to. Spēlē­tāju rīcībā bija vairāki desmiti nelielu, daudzkrāsainu bumbu. Viņu uzdevums — trāpīt kādam dalībniekam ar bumbu. Tam, kam bija piecas reizes trāpīts, vaja­dzēja no spēles izstāties. Trāpījumu ar sarkanajām bumbām, kuras bija tikai divas, skaitīja par diviem punktiem. Spēle turpinājās tik ilgi, kamēr laukumā palika viens spēlētājs.

To visu dažos vārdos paskaidroja viesiem.

Tiesnešu, protams, nebija. Katrs pats skaitīja trā­pījumus un, saņēmis piecus, paklausīgi atstāja lau­kumu. Tas, kas bija noķēris bumbu, no sava rēķina atskaitīja vienu punktu, taču saķert bumbu izdevās tikai nedaudziem.

Lai gan spēle bija ļoti bērnišķīga, pat Vtorovs vēroja to ar interesi. Vingrie, labi trenētie jaunieši šaudījās pa laukumu neaptverami viegli. Vairīda­mies no bumbām, kas lidoja no visām pusēm, spēlē­tāji pacēla tās un meta pretiniekiem. Viņu kustības atviegloja antigravitācijas jostas, kuras nēsāja visi. Križevskim klājās grūti, lai gan visi viņu acīmredzot saudzēja. Viņam trūka jaunās paaudzes cilvēkiem piemītošās kaķa veiklības.

Drīz vien, saņēmis piekto sitienu, Križevskis pievie­nojās saviem draugiem.

— Trešo reizi pēc kārtas, — viņš īgni teica, — es izstājos viens no pirmajiem. Šī spēle atgādina laptu.