Viesis no bezgalības

Drīz vien laukumā palika tikai divi — puisis un meitene. Ilgu laiku viņi nekādi nevarēja trāpīt viens otram. Abi uztvēra bumbu gaisā, reizēm divas uz­reiz — ar labo un kreiso roku. Skatītāji apveltīja viņus ar atzinīgiem izsaucieniem. Pēc minūtēm asto­ņām puisis paspēlēja. Viņš noplātīja rokas un palocī­jās uzvarētājai.

Laukums atkal piepildījās.

—   Pietiek, Vsevolod, — Meļņikova teica, satver­dama Križevski aiz rokas. — Nāc mums līdzi lejā.

—   Ejam. Tik un tā es atkal drīz vien paspēlēšu. Kaut gan es taču esmu mazāka auguma nekā viņi, man grūtāk trāpīt, bet ej tu sazini.. .

Križevskis bija ļoti sarūgtināts par savu neveik­lību.

—   Pat šeit, — Vtorovs klusu teica Volginam, — iz­paužas mūsu bezcerīgā atpalicība. Ne intelektuāli, ne fiziski mēs viņus nevaram panākt.

Volgins sarauca uzacis, taču neko neatbildēja.

Kuģa vidējā stāvā kajīšu bija vairāk un dārza ne­bija. Taču arī šeit visur auga puķes. Pašā vidū atra­dās diezgan liels apaļš baseins, kurā pašlaik neviens nepeldējās. Visapkārt starp puķu dobēm bija izvie­toti nelieli galdiņi un mīksti krēsli.

Bet virs galvas atkal pletās zvaigžņu raksti, un tāpat kā augšējā stāvā mirdzēja Saule. Bet tā vairs nespīdēja caur sienām un griestiem, tā bija optiska ilūzija, ko radīja vai nu ekrāni, vai kāda cita tele- ofam līdzīga sistēma.

Volgins jau bija apradis ar lidojuma sajūtu, tur­klāt tās nemaz nebija, jo kuģis šķita nekustīgs.

Vtorovs viņus uzaicināja kaut ko iebaudīt. Visi labprāt viņam pievienojās.

—   Interesanti, — Volgins sacīja, — kā šeit orga­nizēta «ēdināšana»? No kulinārijas rūpnīcām mēs atrodamies diezgan tālu.

Mērija un Vladilens apsēdās pie tukšā galda. Pā­rējie sekoja viņu piemēram. Katrs galds bija domāts četriem cilvekiem, tapec Volgins ar Križevski aiz­ņēma blakus galdu.

Ēdienkartes nekur neredzēja.

—   Ko gan mēs ēdīsim? — Meļņikova jautāja.

Galdi nebija apklāti. To pulētā virsma atgādināja

tumšu spoguli, kurā neskaidri atspoguļojās pie gries­tiem mirdzošās zvaigznes. Grūti bija noteikt, no kā šie galdi izgatavoti — no koka, plastmasas vai metāla.

—   Sarakstu! — Vladilens skaidri izrunāja.

Volgins tūlīt saprata un šo vārdu atkārtoja.

Tūdaļ uz abiem galdiem zem to virsmas ārējā

slāņa, kas klājās pāri glļiži kā ūdens kārtiņa, parādī­jās to ēdienu saraksts, kurus pasažieriem varēja pie­dāvāt raķetoplāna «virtuve». Sarakstā bija apmēram trīsdesmit nosaukumu.

—       Rezerves gribot negribot ierobežotas, — it kā atvainodamies teica Vladilens.

—   Pilnīgi pietiekami.

Katrs izvēlējās pēc savas gaumes. Vladilens un, sekojot viņam, arī Volgins nosauca pasūtītos ēdienus.

Pagāja kāda minūte, viņi ar ziņkāri gaidīja, kas notiks tālāk. Vai galda vidējā daļa nozudīs tāpat kā Ļeņingradā, lai atgrieztos servēta, vai arī notiks kas cits, ne mazāk interesants? Visi, izņemot Vladilenu un Mēriju, raudzījās uz galdu.

Taču izrādījās, ka uz kuģa viss ir gluži citādi.

—   Paskatieties uz augšu, — Mērija teica.

Pie pašiem griestiem pa gaisu ātri slīdēja kaut kā­das blīvas četrstūrainas plātnes. Neviens nepamanīja, no kurienes tās uzradušās, tomēr nebija grūti uzmi­nēt, kas tās ir. «Paplātes», piekrautas ar ēdieniem un visu nepieciešamo, nolaidās katra uz sava galda.

nosedzot to pilnīgi: paplāšu izmērs precīzi atbilda galdu izmēriem.

—   Lūdzu! — Vladilens teica viesmīlīga namatēva tonī.

Plātnes, uz kurām atradās ēdieni, bija ļoti plānas, un nevarēja iedomāties, ka tajās būtu iemontēti kādi mehānismi. Droši vien «gaisa paplāšu» kustību kāds vadīja. Un, protams, automāti, nevis cilvēki.

—   Interesanti! — Vtorovs iesaucās.

Pretēji paradumam viņš tūlīt nenoprasīja, kā tas notiek, un Volgins saprata, ka Vtorovs pats to no­jauš.

Tikko viņi saka est, atskanēja kada balss. Ta nebija skaļa, tomēr ļoti skaidra, it kā runātājs atrastos blakus.

—   Uzmanību! Mums pretī lido raķetoplāns «Marss—Zeme». Pēc četrām minūtēm mūsu kuģis atradīsies tam blakus. Sastapšanās mirklī abu kuģu ātrums būs piecsimt metru sekundē. Minimālais atsta­tums — divi kilometri. Kuģi var redzēt: augšējā stāva pasažieri — sešpadsmitās kajītes pusē, apakšējā — četrdesmit otrās kajītes pusē. Uzmanību! Līdz sastap­šanās mirklim palikušas trīs minūtes divdesmit sešas sekundes.

Tieši pretī Volginam uz kādas kajītes durvīm iemirdzējās liels cipars «42». Viņš parādīja to pārē­jiem.

—   Vai labāk neuziesim augšā? — Meļņikova uz­aicināja. — Mēs vēl paspēsim.

—   No šejienes redzams tikpat labi kā augšā, — Mērija viņai atbildēja un piemetināja: — Man ļoti patīk skatīties uz pretī nākošiem raķetoplāniem.

Tas skanēja gluži tāpat kā agrākajos laikos: «Man patīk skatīties uz pretī traucošiem vilcieniem.»

—     Kāpēc vajag samazināt ātrumu, — Vtorovs jau­tāja, — un atkal to palielināt? Lieks enerģijas patē­riņš. Vai gan tik nepieciešami redzēt pretī nākošu raķetoplānu?

—     Tradīcija! — Vladilens atbildēja. — Sava veida pieklājība.

—     Pamēģiniet ievērot tādu laipnību starpplanētu lidojumā, — Igors Zaharovičs iesmējās.

—   Tur pavisam cita lieta.