Viesis no bezgalības

Tieši virs mirdzošā cipara «42» «zvaigžņotajās de­besīs» parādījās balta bulta. Ar savu smaili tā no­rādīja uz tikko pamanāmu, blāvi spīdošu punktu, sīciņu zvaigznīti. Tas arī bija pretī nākošais kuģis.

Punkts kļuva lielāks, pārvērtās par spožu zvaigzni, pēc tam sāka dzist. Dažas sekundes … un tad bija skaidri redzams kosmosa kuģis, kas strauji tuvojās.

Šķita, ka abi kuģi lido viens otram tieši virsū, ka vēl mazliet, — un tie sadursies.

Kad uz mirkli kuģi atradās viens otram blakus, atskanēja balss:

—, Laimīgu ceļu! — pēc tam ātri tika nosaukta virkne ciparu.

—     Pirmais teikums attiecas uz mums, — Vladilens teica. — Bet cipari kaut ko ziņo komandierim. Acīm­redzot kāds bojājums uztvērēja aparātā.

—   Kāpēc bojājums?

—     Tāpēc, ka abi kuģi var noraidīt ziņojumus jeb­kurā laikā, ne tikai satiekoties. Mēs nezin kāpēc dzir­dējām daļu frāzes, kas uz mums, pasažieriem, itin ne­maz neattiecas.

—        Es gan nebūtu domājis, ka ari tagad atgadās bojājumi, — Vtorovs piebilda.

Vladilens paraustīja plecus. Viņam bija tik apjucis izskats, ka visi sāka smieties. It kā viņš personiski būtu pie tā vainīgs.

Taču acīmredzot neveikli jutās ne tikai Vladilens. Atskanēja balss:

—        Runā raķetoplāna komandieris. Komanda atvai­nojas pasažieriem par paviršību, ko pieļāvis mehāni­ķis Ergs, kura vainas dēļ kopā ar pretī nākošā raķeto­plāna sveicienu jūs dzirdējāt arī blakus raidījumu.

—        Kāpēc vajadzēja nosaukt vārdu? — Volgins jautāja.

—        Lai sodītu Ergu, — Mērija atbildēja. — Tagad viņš visu mūžu būs uzmanīgs.

—   Smags sods! — zobgalīgi piebilda Križevskis.

—   Acīmredzot pietiekami smags.

«Ēdamzālē» sāka pulcēties arī citi pasažieri. Droši vien viņi bija zinājuši, ka notiks sastapšanās, un sa­gaidījuši to dārzā. Galdus citu pēc cita aizņēma.

Kad brokastis bija pabeigtas, Volgins jautājoši pa­lūkojās Vladilenā. Tas pasmaidīja un teica:

—   Uzmini pats.

Volgins atcerējās pusdienas Ļeņingradā.

—   Var nokopt galdu, — viņš teica.

Un paplāte, kas atradās uz viņu galda, pacēlās, strauji nozuzdama kādā no kajītēm, kur acīmredzot bija novietoti «virtuves» aparāti un mehānismi.

Vladilens atkārtoja tos pašus vārdus, un arī viņu galds kļuva tukšs.

Pa gaisu jau peldēja daudzas «paplātes», nekļūdīgi atrazdamas tām vajadzīgo galdu. Kāds no pasažieriem vēroja tās ar neslēptu ziņkāri, kas liecināja, ka šāds

skats nav parasts. Acīmredzot šāds ēdienu pasnieg­šanas veids tika lietots tikai raķetoplānos, un cilvēki, kas lidoja reti, vēl nebija zaudējuši par to interesi.

—   Man šķiet, Igor Zaharovič, — Volgins teica, — ka jūs saprotat, kā tas notiek. Paskaidrojiet man.

—   Vispārīgos vilcienos nav grūti iedomāties, — Vtorovs atbildēja. — Kibernētikas apvienojums ar vadāmo antigravitāciju. Gan viena, gan otra attīstī­jusies tiktāl, ka tās lieto pat sadzīvē. Acīmredzot kaut kur ir vadošais agregāts, kas uztver, no kura galda pienāk pasūtījums, un novirza uz turieni pilno pa­plāti, regulējot tās svaru. Tas ir viss, ko es varu pateikt. Taču sīkāk, kā tas tiek darīts, kā uzbūvēti šie neiedomājami komplicētie aparāti… Bet varbūt tie ir ļoti vienkārši… Tur es nekā nesaprotu. Un diezin vai kāds mums varēs izskaidrot. Lai saprastu, jāapgūst tagadējās zinātnes un tehnikas pamati. Starp citu, Dmitrij, jūs atkal mani uzrunājāt vārdā un tēva vārdā. Vēlreiz lūdzu, nedariet tā. Uzrunāsim cits citu tāpat kā visi.

3.

Šoreiz ne tikai Volgins viens pats «ierīkojās» pie loga. Nolaišanās uz citas planētas interesēja visus. Visi seši piestūma savus krēslus pie caurspīdīgās sie­nas un apsēdās tajos vismaz stundu pirms finiša.

Marss bija jau tuvu, pēc lieluma tas līdzinājās pil­nam Mēness diskam un acu priekšā kļuva arvien lielāks.

Raķetoplāns lidoja lejup. Neviens nebija pamanījis, kā tas pusceļā pagriezās ar apakšdaļu pret Marsu,

Starpplanētu ceļotāji bija labi atpūtušies. Sešas stundas visi cieši nogulēja, tikai Volginam vajadzēja lūgt palīdzību kuģa ārstam. Pārējie aizmiga bez medi­cīnas palīdzības.

Viņi bija pacēlušies no Zemes agrā rītā, bet Faeton- grada atradās tādā vietā, kur ap to laiku, kad viņi sasniedza Marsu, jau ausa rīts. «Nakti» viņi bija pa­vadījuši raķetoplānā.

Volgins tāpēc arī bija ar mieru doties gulēt, ka negribēja to darīt tūlīt pēc nolaišanās. Atlidot pirmo reizi mūžā uz citu planētu un likties gultā — tasjau nu nebūtu visai gudri.

Sešdesmit minūtes aizritēja kā viens mirklis, kaut arī nebija gandrīz nekā ko vērot. Marss bija apbrīno­jami vienmuļš. Oranžsarkans tuksnesis ar retiem, tumšiem augu valsts plankumiem. Un vairāk nekā.

Taču desmit minūtes pirms nolaišanās aina mainī­jās. Tuksnesis pašķīrās uz abām pusēm, un zem kuģa milzīga platība likās noklāta ar zilu paklāju.

—   Tas ir mežs, — Vladilens teica, — ko mēs iz­audzējām. Uz Marsa vienmēr auguši tikai pundur- augi. Šie koki ir gluži jauna suga.

—   Kāpēc tie ir zili?