Viesis no bezgalības

—   Tāpēc, ka Marsa augiem ļoti nepieciešams sil­tums. Zaļie stari ir «silti», tāpēc augi tos absorbē. Atstarojas aukstie — zilie un violetie. — Vladilens pastiepa roku un norādīja uz mirdzošu punktu, kas parādījās meža masīva vidū. — Faetongrada!

—   Kāpēc šī pilsēta tā mirdz?

—   Visa pilsēta pārklāta ar kupolu. Marsa atmos­fēra nav piemērota elpošanai. Zem kupola ir normāls spiediens un gaisa sastāvs.

—       Kāpēc jūs neapgādājāt Marsu ar blīvu atmo­sfēru? — Vtorovs jautāja. — Jūs taču to esat izdarī­juši ar Mēnesi.

—   Nebija nepieciešamības. Bet tagad, kad faeto­nieši vairs nav tālu, stāvoklis mainījies. Marss būs kopēja planēta. Faetoniešiem taču grūti apciemot Zemi — viņiem uz tās pārāk karsti. Pēc četrdesmit gadiem šeit būs kā mums, tā viņiem parasta atmos­fēra.

—   Bet vai tādēļ augi neiznīks? — Meļņikova jau­tāja.

—    Botāniķi ar šo problēmu nodarbojas sen. Arī zoologi. Dzīvnieku pasaule tikpat nepieciešama kā augu pasaule. Tiek sagatavotas jaunas augu dzimtas, jaunas dzīvnieku šķirnes. Paies simt, simt piecdesmit gadu un Marsu nevarēs vairs pazīt. Izzudīs tuksneši, radīsies jūras un okeāni, bagāta un daudzveidīga dzīvnieku pasaule. Faetonieši Marsu sauc par «Vai- jasu». Ir priekšlikums planētu pārdēvēt. Par Mariasu vai Maijasu… '

—   Žēl senā nosaukuma.

—   Arī faetoniešiem ir uz to tiesības. Viņi ieradu­šies uz Marsa agrāk nekā mēs.

—   Tas tiesa.

Runātāji neskatījās cits citā. Viņu skatienus saistīja planēta, kas strauji tuvojās. Marss ātri traucās pretī «nekustīgajam» kuģim. Šie optiskie maldi nebija pār­varēti, nekādi neizdevās radīt sajūtu, ka tomēr lido nevis Marss, bet kuģis. Nebija trešā objekta, ar kuru varētu salīdzināt kuģa un planētas stāvokli.

Aptvert ar skatienu visu Marsa redzamo virsmu vairs nebija iespējams, apvārsnis bija atvirzījies tālu. Raķetoplāns krita it kā piltuvē.

Ātrums bija tik liels, ka šķita, vēl dažas sekundes

un notiks sadursme. Ja ari kuģis savu gaitu bremzēja, to nevarēja ne manīt, ne just.

—       Vai ar raķetoplāniem notiek katastrofas? — Križevskis jautāja.

—   Pēdējo piecsimt gadu laikā nav bijis nevienas.

Tagad viņi jau labi saredzēja Faetongradu. Kupols

bija abpusēji caurspīdīgs, jo zem tā varēja saskatīt ēkas un parku «zaļumu».

—   Vai mēs nolaidīsimies blakus pilsētai?

■— Nē, pašā vidū, laukumā.

—   Bet kupols?

—        Tas mūs izlaidīs cauri. Skatieties uzmanīgāk! Atlikusi tikai pusminūte.

—   Nevar būt! — Vtorovam neviļus paspruka.

Patiešām, grūti bija tam noticēt. Raķetoplāns trau­cās ar milzīgu ātrumu. Kad gan kuģa komandieris domā to samazināt? Pilsētas ēkas acu priekšā izauga pasakainā ātrumā. Kupola mirdzošā virsma bija gluži tuvu.

Viena sekunde, otra … Volgina asā redze jau at­šķīra uz laukuma cilvēkus. Pilsēta pletās uz visām pusēm, līdz pašam apvārsnim^

Līdz zemei metru trīssimt. Ātrums nesamazinās.

Katastrofa?!!

Kuģim abās pusēs pašķīrās it kā caurspīdīga plēve …

Volgins neviļus aizvēra acis, gaidīdams triecienu.

•— Apsveicu ar atbraukšanu! — atskanēja Vladi­lena mierīgā balss.

Raķetoplāns nekustīgi stāvēja milzīgā laukumā, ko no visām pusēm apņēma daudzstāvu nami. Pāri tiem klājās tumšzila debess ar ļoti spilgtām zvaigznēm. Neliels Saules disks. Kupols nemaz nebija redzams.

—   Uf-f! — Vtorovs skaļi nopūtās. — Neaptverami! Kāpēc jānolaižas ar tik velnišķīgu ātrumu?

—   Citādi nevar, — Vladilens atbildēja. — Kupols paveras, lai ielaistu kuģi, tikai uz vienu sekundes desmitdaļu.

—   Cik augsts ir kupols?

—   Divsimt piecdesmit metru.

—   Kāds tad bija negatīvais paātrinājums?

—   Divtūkstoš metru sekundē ik sekundi. Ļoti īsu laika sprīdi tas ir iespējams. Mēs no kupola līdz zemei nokļuvām piecās sekundes desmitdaļās.

—   Jā! — Vtorovs noteica. — Tagad es saprotu, kas ir tas jūsu gravitācijas iekšējais lauks. Bez tā no pasažieriem būtu palikusi tikai slapja vieta.

—   Zinātne pūlas atrisināt paātrinājuma prob­lēmu, — Vladilens teica. — Ja kuģis varētu visā ceļā izmantot maksimālo jaudu, lidojuma laiks saīsinātos līdz trim stundām. Pagaidām tas nav iespējams.

Vladilens runāja viņam raksturīgajā manierē, it kā atvainodamies par tehnikas nepilnību.

—   Es domāju, — Križevskis teica (Volgins pārtul­koja viņa vārdus), — ka raķetoplāna nolaišanos va­dīja automāti, nevis cilvēki.

—   Protams. Šeit vajadzīgs ātrums un precizitāte, kas pārsniedz cilvēka domas iespējas. Atvere kupolā taču tikai mazliet lielāka par raķetoplāna diametru. Izkļūt cauri kupolam — tas ir ārkārtīgi grūts manevrs. Šai laikā kuģi vada ne tikai kuģa paša, bet arī uz Marsa uzstādītās ierīces. Tikai tāda sadarbība pasargā kupolu no bojājumiem.

—   Kupolu … Bet pats kuģis?

—   Ar raķetoplānu nekad nekas nav gadījies. Mēs šo sarunu pabeigsim vēlāk, — Vladilens piebilda.

— Laiks kāpt ārā. Paskatieties, cik daudz cilvēku. Tie sagaida jūs.

—   Jūs tā domājat?

—   Noteikti. Marsa iedzīvotāji ļoti priecājās, kad uzzināja par jūsu atlidošanu.