Viesis no bezgalības

Volgins klausījās šajos vārdos mierīgi. Tie laiki bija pagājuši, kad viņš, it kā baidīdamies, vairījās no cilvēkiem. Līdz ar kosmonautu pārrašanos bija mainī­jusies ne tikai viņa izturēšanās, bet arī attieksme pret apkārtējo vidi. Samierinājies ar domu par savu iz­ņēmuma stāvokli pasaulē, viņš vairs nebaidījās, ka liksies atpalicis, neizglītots, tāds kā «baltais zvirbu­lis». Pat Vtorovs, starpzvaigžņu kuģa komandieris, cilvēks, kas bija daudzkārt pārāks par Volginu teh­niskajā izglītībā, prātā un zināšanās, nebaidījās at­klāti demonstrēt savu nezināšanu. Kāpēc gan jābaidās Volginam, ja visiem zināms, kas viņš ir? Visi zina, ka viņš nav ne inženieris, ne zinātnieks. Mazliet ne­patīkami, bet darīt tur neko nevarēja. Tāpēc nebija vērts arī mocīties.

Volgins atcerējās to laiku, kad pirmo reizi ieradās Ļeņingradā, atcerējās cilvēku pūli, kas viņu sagaidīja pie mājas, un savu atteikšanos iziet pie tiem. Un pa­taustīja plecus. Tagad viņš nesaprata, kāpēc toreiz bija tā rīkojies.

Volgins sekoja saviem pavadoņiem un izkāpa ārā. Pēc Vladilena padoma, viņi visi noņēma antigravitā- < ijas jostas. Un, nokāpuši uz Marsa «zemes», nejuta gravitācijas spēka pārmaiņas. Bija tikpat viegli kā uz Zemes.

Cilvēki, kas bija sapulcējušies laukumā, sagāidīja viņus ar apšveikuma saucieniem, taču milzīgais pūlis bija daudz apvaldītāks nekā agrākajos laikos.

Pienāca klāt pieci. Trīs — ģērbušies ādas kombi­nezonos, gara auguma pusmūža cilvēki ar skaistām, enerģiskām sejām — izskatījās pavisam vienkārši un pierasti. Divi — maza auguma, ar neiedomājami mil­zīgām acīm un lielām pārkaru pierēm — bija ģērbu­šies ļoti vieglos neparasta piegriezuma apģērbos.

«Tad tādi ir faetonieši!» Volgins nodomāja.

Bija skaidrs — tie ir faetonieši, tie divi, par kuriem stāstīja raķetoplānā, — Aja un Eija. Lai gan faetonieši bija ļoti maza auguma (tikai mazliet garāki par metru), tie nemaz neizskatījās pēc bērniem.

Faetoniešiem rokās bija ziedi. Nebija šaubu, ka tie ir ziedi, — par to liecināja pumpuru spilgtā krāsa. Bet tiem nebija nekā kopīga ar Zemes ziediem: stublāji un lapas bija melnas.

«Marsa ziedi», Volgins nodomāja, bet, kā drīz vien noskaidrojās, viņš bija alojies.

Faetonieši pasniedza ziedus Meļņikovai, Vtorovam un Križevskim. Acīmredzot kāds bija starp viesiem parādījis vajadzīgās personas. Pēc tam viens no fae­toniešiem, tas, kurš likās jaunāks, teica īsu runu dī­vaini skanošā, lēni dziedošā valodā, — it kā nevis runāja, bet nodziedāja.

Viesiem pārtulkoja. Vispirms to darīja viens no tiem, kas pienāca klāt kopā ar faetoniešiem, bet pēc tam Volgins — Križevskim un daļēji Vtorovam. Meļ­ņikovai otrais tulkojums nebija vajadzīgs.

— Mums ļoti žēl, ka, sasnieguši Veģu, jūs tur vairs neatradāt mūsu planētu. Tā ir atstājusi Vegas sistēmu un virzās uz Sauli. Pieņemiet šos mūsu dzimtenes zie­dus kā Faetona dāvanu. Tiesa, tie izauguši šeit uz Marsa, izmēģinājumu oranžērijā, taču tie ir nevis Marsa, bet Faetona ziedi. Uz mūsu planētas ziedu

pušķis nozīmē ielūgumu. Mēs lūdzam jūs to tā arī saprast. Mēs ielūdzam jūs atlidot pie mums otrreiz. Tagad tas prasīs neilgu laiku.

—   Nododiet viņiem mūsu dziļāko pateicību, — Vtorovs atbildēja.

Volgins ievēroja, ka vairāki cilvēki pavērsa pret viņiem kādus nelielus aparātus, kuriem bija iegarenas kārbiņas veids. Viņam paskaidroja, ka tie esot «hro­nikas» darbinieki.

—   Jūsu ierašanās uz Marsa ir interesants notikums. To vajag iemūžināt. Bet tikšanās ar tiem, kas apdzīvo viesi no bezgalības, vēl ievērojamāka.

—   Kādu viesi no bezgalības?

—   Tā bieži dēvē Faetonu. Tas lido uz Saules sis­tēmu kā gaidīts viesis no telpas bezgalības.

—   Īstenībā runājot, — Vtorovs teica, — jūs, Dmitrij, un arī mēs esam sava veida.«viesi no bez­galības», tikai no laika bezgalības .. .

—   Nē, — Volgins atbildēja, — es tam nepavisam nepiekrītu. Mans un jūsu gadsimts nepavisam nav «bezgalība».

Vtorovs iesmējās.

Blakus viņiem nolaidās liela atomlidmašīna. No ma­šīnas izkāpa cilvēks, kas ar to bija atlidojis, un Vol­gins, priecīgi iesaukdamies, metās viņam pretī. Tas bija Muncijs.

—   Redzi nu, — viņš teica, apkampdams savu «maz­dēlu», — es tevi aicināju uz Marsu, un tu esi šeit.

Mērija arī ļoti priecājās, ieraugot Munciju, un tūlīt jautāja, kur māte.

—   Ēras nav uz Marsa, — Muncijs atbildēja. — Vi­ņas kuģa bāze atrodas uz Vestas. Viņa būs šeit ne ātrāk kā pēc mēneša. Kas tev liedz aizbraukt uz Vestu? — Muncijs piebilda, redzēdams, ka Mērija kļūst bēdīga. — Tam vajadzīgas tikai divas dienas.

—   Vai tad tur nav teleofa? — Volgins jautāja.

—  Man arī gribētos redzēt Eru.

—   Teleofs tur ir, — Mērija skumīgi atbildēja.

—   Bet kāda tam nozīme? Es cerēju sastapt mammu īstenībā.

—        Nu tad lido pie viņas. Marija kaut kā iztiks bez tevis divas dienas.

Munciju iepazīstināja ar Meļņikovu, Vtorovu un Križevski. Visi trīs par Lūcija tēvu bija daudz dzir­dējuši kā no Lūcija paša, tā arī no Volgina.

—        Sēdieties mašīnā, — Muncijs teica. — Es jums parādīšu, kur jūs dzīvosiet.

—   Mēs netaisāmies palikt Faetongradā.

—   Zinu, bet vajag atpūsties.