Viesis no bezgalības

Volgins bija domājis, ka šoreiz vajadzēs uzstāties un kaut ko pateikt-sagaidītāju pulkam, taču neviens to acīmredzot negaidīja. Viņš atviegloti nopūtās: visu mūžu Volgins ciest nebija varējis runu teikšanu.

Cilvēki jau pamazām izklīda, acīmredzot pilnīgi ap­mierināti ar to, ko redzējuši. Bet varbūt viņi bija sapulcējušies tāpēc, lai viesi neapvainotos, ka nav sagaidīti. Tas bija pilnīgi laikmeta garā.

—, Muncij! — Volgins teica paklusā balsī. — Mums ļoti gribētos parunāties ar faetoniešiem. Tieši viņu dēļ mēs arī atlidojām.

—   Faetonieši arī to vēlas. Uzaicini viņus. Volgins uzrunāja cilvēku, kas prata faetoniešu

valodu:

—        Pasakiet, lūdzu … Ajam un Eijam, es nezinu, kā būtu pareizi, ka mēs lūdzam viņus apciemot mūs. Un, protams, lūdzam ari jūs. Citādi mēs nevarēsim ar viņiem sarunāties.

—   Viņi jau ari lūdza man to pašu. Tad nu jūs ap­ciemojiet viņus. Viņiem ir lingvistiskā mašīna, kas labi prot mūsu valodu. (Volgins jau bija pieradis pie tagadējās manieres runāt par mehānismiem kā par dzīviem cilvēkiem un nebrīnījās.) Bet es pats slikti pārvaldu faetoniešu valodu. Es jums neesmu vaja­dzīgs.

—   Kas gan mūs aizvedīs pie viņiem?

—   Es, — Muncijs teica. — Man ir daudz nācies ar faetoniešiem runāt, lai noskaidrotu, kad un kāpēc uz Marsa tikusi atstāta «apslēptā manta», ko mēs at­radām. Kā es tev, Dmitrij, jau teicu, šis arheoloģis­kais atradums saistās ar faetoniešiem.

Tikties norunāja tās pašas dienas vakarā.

Lai gan faetoniešu zinātniekiem bija neparasts izskats, viņi atstāja uz visiem labu iespaidu. Bija jū­tams, ka tie ir ļoti gudri cilvēki ar augstu kultūru un milzīgām zināšanām. Saruna solījās būt interesanta.

Ne Volgins, ne viņa biedri nevarēja saskatīt faeto­niešu vārdos un kustībās nekādu gausumu, par kuru bija stāstījis Vladilens. Ja tāds ari bija, tad tikko pamanāms.

—   Šie divi, — Muncijs teica jau atomlidmašīnā, — speciāli izraudzīti kopīgam darbam ar mums. Pā­rējie septiņi, kuru patlabam nav klāt, ir tādi paši. Turklāt viņi šeit ir jau sen un Saules ietekmē manāmi atdzīvojušies.

—   Man būtu ļoti interesanti parunāt ar viņiem par šo tematu, — Meļņikova teica. — Vai viņi neapvai­nosies?

—    Protams, ne. Viņi abi ir biologi un labi saprot faetoniešu palēninātās domāšanas un reakcijas cēlo­ņus. Viņi tāpēc arī atrodas šeit, lai cits pie cita no­vērotu saules staru iedarbību un mēģinātu atrast līdzekļus, kā paātrināt to labvēlīgo ietekmi uz faeto­niešu organismiem, kad tie visi nonāks Saules sistēmā. Vajag pēc iespējas ātrāk likvidēt sekas, ko radījusi ilgā uzturēšanās Vegas sistēmā.

—   Man šķiet, tas būs ļoti ilgstošs process.

—   Jā, tas ilgs vairākas paaudzes. Bet tas ir jau sācies. Faetonieši pamazām izmaina īpašības tai māk­slīgajai saulei, kas ceļā apgaismo viņu planētu. Tagad tā visādā ziņā līdzinās Saulei, tikai ir mazāka.

4.

Faetongrada nebija tik liela, kā likās no augšas, no raķetoplāna. Iedzīvotāju skaits nepārsniedza četrdes­mit tūkstošus. Pēc plāna pilsēta bija kvadrāts ar trīs kilometrus garām malām.

Šeit nebija neviena rūpniecības uzņēmuma, visa pilsēta bija paredzēta «marsiešu» atpūtai un izprie­cām. Visu nepieciešamo piegādāja no Zemes ar milzī­giem kravas kuģiem, kas ieradās katru dienu un no­laidās nevis pašā pilsētā, bet tai blakus, pie jaun­ceļamās graviostacijas — milzīgas ēkas, kas bija gan­drīz tikpat liela kā visa Faetongrada.

Volgins un viņa biedri ļoti brīnījās, kad izdzirda, ka šī celtne vēl nav visa stacija, bet tikai viena tās daļa, viens no varenā kompleksa mezgliem. Gluži tādas pašas ēkas tika celtas vēl piecpadsmit vietās, kas bija simetriski izvietotas pa visu Marsa virsmu.

Un pie katras no tām bija pilsēta, tāda pati kā Faeton­grada, tikai mazāka.

—   Šeit ir Marsa administratīvais centrs, — Mun­cijs paskaidroja, — un sakaru centrs ar Zemi. Citās pilsētās nav kosmodromu. Šeit atrodas Tehnikas pa­domes filiāle, bet no šejienes tiek koordinēti visi darbi uz Marsa. Un turpat ir arī tīrīšanas vienību štābs.

Faetongradas iedzīvotāju lielum lielais vairums strādāja pie graviostacijas būves. Tikai neliela to daļa apkalpoja pilsētu un piedalījās topošo gaisa rūpnīcu celtniecībā, kurām nākotnē vajadzēs ap Marsu radīt blīvu atmosfēru.

Rīta stundās Faetongrada likās neapdzīvota. Dienas vidū tā atdzīvojās, bet vakaros ielas, dārzus un stadio­nus pildīja jautrs un skaļš pūlis. Deviņdesmit pro­centi iedzīvotāju bija jaunieši.

—   Likumsakarīga parādība, — Vtorovs teica.

Darba diena uz Marsa bija daudz garāka nekā uz

Zemes. Graviostaciju vajadzēja dabūt gatavu pēc iespējas ātrāk, tā bija ļoti nepieciešama iznīcinātā­jiem. Darbs ritēja bez apstājas dienu un nakti. Tiesa, cilvēki strādāja tika dienas pirmo pusi, bet pēc tam darbu uzdeva mašīnām, un tās turpināja strādāt vie­nas pašas, bez saviem vadītājiem.

Dzīve uz Marsa pagātnes viesiem likās interesan­tāka nekā uz Zemes.

—   Beidzot mēs redzēsim darbu, — Vtorovs teica, — kas tempu ziņā atgādinās darbu mūsu laikos. Uz Zemes to grūti bija pamanīt.