Viesis no bezgalības

Patiešām, īsā darba diena un bagātīgi ieviestā auto­mātika neļāva uz Zemes saskatīt cilvēka rosīgo dar­bību. Radās maldīgs iespaids, ka visa pārpilnība, visas dzīves ērtības radušās pašas no sevis, bez cilvēku līdzdalības. Un, lai gan visur valdīja darbs, to, kā Vtorovs teica, grūti bija saskatīt, pavirši vērojot. Bet uz Marsa cilvēka darbs dūrās acīs tūlīt.

Gandrīz viss tika veikts ar cilvēku rokām. Uz Marsa vēl nebija tik milzum daudz kibernētikas ierīču un «saprātīgu» automātu, lai gan tā bija raksturīga šā laikmeta dzīves un sadzīves īpatnība.

—   Man šeit patīk, — Volgins teica. — Kaut kā vienkāršāk un saprotamāk. Patiešām atgādina mūsu laikus. Žēl, ka Viktors neatbrauca mums līdzi.

—   Es viņam parakstīšu braucienu šurp kā zāles, — Meļņikova pajokoja.

Viesus novietoja kādas trīsstāvu mājas pirmajā stāvā. Māja atradās skaistā dārzā, kur auga zili krūmi un violeti koki. Mājas iekšējais iekārtojums ne ar ko neatšķīrās no iekārtojuma, kāds bija uz Zemes. Tas pats komforts, tā pati biotehnika.

Katru nakti pilsētu atsvaidzināja lietus, kas lija no kupola. Kur ņēma ūdeni šim lietum uz planētas, kas bija tik nabaga ar valgmi, pagaidām nebija skaidrs. Muncijs nevarēja uz Volgina jautājumu atbildēt.

—   Es neesmu inženieris, — viņš teica. — Domāju, ka ūdeni iegūst mākslīgi. Gaisa rūpnīca, kas atrodas blakus Faetongradai, daļēji jau strādā. Tā iegūst skā­bekli un ūdeņradi no augsnes. Bet, kur ir šīs gāzes, tur nav grūti iegūt arī ūdeni.

Arī kupols pats par sevi bija mīklains. Komplicētā celtne ar daudzām automātiskām izejām un apūdeņo­šanas sistēmu nebija saskatāma. Tikai agri 110 rīta slī­pajos saules staros virs pilsētas varēja «kaut ko» samanīt.

Atomlidmašīnas, kas devās prom no pilsētas vai atgriezās tajā, lidoja cauri kupolam, tāpat kā raķeto- plāni, pa spraugu, kas atvērās uz mirkli un bija apzīmēta ar "melnu apli, lai automātiskie piloti varētu orientēties.

Jums virs pilsētas tika saukts par «kupolu» acīm­redzot paraduma vai tradīcijas dēļ. īstenībā tas bija taisnstūrveida futrālis, kas atdalīja Faetongradas mā­jas, dārzus un laukumus no ārējās, stipri retinātās atmosfēras. Ņemot vērā kupola lielumu, grūti bija saprast, kā un uz kā tas balstās.

Cilvēki pilsētā staigāja parastajā apģērbā, droši vien gaisu te sasildīja mākslīgi. Dodoties darbā ārpus pilsētas, viņi uzvilka blīva auduma kombinezonus un uzlika galvā hermētiskas ķiveres.

Tas viss piešķīra «marsiešu» dzīvei savdabīgu kolorītu.

Iebraukšanas dienas vakarā viesi Muncija pava­dībā, kā bija solījušies, devās ciemos pie faetonie­šiem. Saruna ieilga līdz vēlai naktij.

Tulka pienākumus veica lingvistiskā mašīna, tomēr tā nekur nebija redzama. Mašīna droši vien bija iemontēta galdā, pie kura viņi sēdēja.

Faetoniešu mājas iekārta, priekšmeti ar dīvaini viļ­ņotām līnijām, visiem likās zema un neērta. Krēslu nebija — tos atvietoja «taburetes». Taču saviem vie­siem faetonieši bija sagādājuši parastās Zemes mē­beles.

Muncijs brīdināja, ka jārunā klusi, gandrīz nedzir­dami, lai balss skaņas nejauktos ar tulkojumu.

— Mūsu tulks ir jutīgs un dzird lieliski, — viņš teica.

Lingvistiskā mašīna tulkoja tik ļoti efektīvi, ka Volginu tas pilnīgi apstulbināja. Kad viņš sāka runāt, pirmais uzdodams kādu jautājumu, atskanēja viņa paša balss, kas skaidri, pietiekami skaļi izrunāja ne­pazīstamus vārdus — stiepjoši lēni, dziedoši. Mašīna neievēroja Volgina runas ātrumu. Atcerēdamās viņa vārdus, tā tulkoja tos faetoniešu valodā vēl ilgi pēc tam, kad Volgins bija apklusis.

Bet, kad Aja pavisam nedzirdami atbildēja Volgi­nam, atskanēja balss, kas runāja tīrā tagadējā valodā, tikai ar ilgām pauzēm starp vārdiem. Tās atbilda faetoniešu runas gausumam.

Tādā garā arī noritēja visa saruna — nesteidzīgi, mierīgi. Mašīna imitēja ikvienu balsi, precīzi atvei­dojot tās skaņu un pat intonāciju. Katram likās, ka runā viņš pats, runā brīvi svešā valodā, kurā gandrīz nebija līdzskaņu.

Un ne tikai runā, bet arī mājastēvu žestos un kus­tībās viesi šoreiz saskatīja acīm redzamu gausumu, kas viņiem bija paslīdējis garām, pirmo reizi tieko­ties laukumā. Bet Muncijs taču sacīja, ka šie deviņi faetoniešu zinātnieki, kas strādā uz Marsa, esot spe­ciāli izraudzīti kā viskustīgākie, visenerģiskākie. Kādi gan tad ir pārējie?

«Dabas daudzveidībai nav robežu!» Volgins nodo­māja. «Taču Zemes cilvēkam būtu grūti dzīvot viņu vidū.»

Šajā gadījumā faetoniešu runas gausums nāca pat par labu. Tas viss, ko viņi stāstīja, bija pārāk atšķi­rīgs no Zemes dzīves. Šādā veidā bija vieglāk iedzi­ļināties vārdos, izprast, kas aiz tiem slēpjas.

Uz Munciju, Vladilenu un Mēriju faetoniešu stās­tījums atstāja tādu pašu ietekmi kā uz Volginu, Meļ- ņikovu, Vtorovu un Križevski. Viņu priekšā pavērās vienādi sveša, vienādi nesaprotama pasaule. Dzīve uz Faetona, cilvēku attiecības, viņu sadzīve — viss bija dziļi atšķirīgs, viss bija citāds nekā uz Zemes. Un tikai katra faetonieša darbs visas sabiedrības labā, vienīgais progresa virzītājs, bija tas, kas vienoja vi­ņus un Zemes cilvēkus. Turklāt vēl zinātne — dabas un tās likumu izzināšana. /