Viesis no bezgalības

Šai ziņā faetonieši bija aizsteigušies priekšā Zemes cilvēkiem. Viņi zināja daudz vairāk, un tas bija jū­tams, kaut gan mājastēvi acīmredzot centās runāt vienkāršāk un saprotamāk.

Aja un viņa jaunākais biedrs labi zināja, ka četri no viesiem nav tagadējie cilvēki, ka tie ieradušies no pagātnes, un centās piemēroties tieši šiem četriem, bet tas ne vienmēr izdevās. Daudz kas, ļoti daudz kas palika nenoskaidrots, nesaprotams. Un ne tikai «veca­jiem», bet arī «jaunajiem» cilvēkiem.

Raugoties pretī sēdošajos faetoniešos, vērojot viņu sejas vaibstus, spēcīgās pieres un milzīgās acis, kurās atspoguļojās ass prāts, Volgins gandrīz izjuta šaus­mas. Kāds briesmīgs bezdibenis viņu šķir no šīm «do­mājošajām būtnēm», kā viņš pie sēvis bija paradis dēvēt citu pasauļu iedzīvotājus, kāds bezdibenis ir starp viņa un faetoniešu intelektuālo attīstību! Sa­līdzinājumā ar tiem viņš bija tikko attīstīties un tikko domāt sākusi būtne. Viņš nevarēja saprast to, kas faetoniešiem bija vienkāršs un skaidrs. Bet tas, kas palika faetoniešiem nesaprotams, vēl nezināms, viņa smadzenēm vispār nebija aptverams.

Kad viņi bija atgriezušies mājās, Volgins pastāstīja savas pārdomas Vtorovam. Tas atzinās, ka domājis to pašu.

— Tagadējie cilvēki varbūt spēj līdzināties faeto­niešiem, — viņš beigās teica, — bet mēs … nekad!

—   Bet viņi tomēr lūdza palīdzību Zemes cilvēkiem?

—   Lai iztīrītu orbītu? Kas tur liels! Tavā laikā taču tīrīja zemi ar primitīvu traktoru palīdzību.

—   Tas jau nu ir par daudz!

Uzbudinājuma mirkļos Vtorovam bija tieksme pār­spīlēt, un to Volgins labi zināja.

Meļņikova tomēr izpildīja savu nodomu un pajau­tāja, kāds cēlonis ir faetoniešu dzīvības procesu gau­sumam. Pēc tam viņa teica, ka pēc šā jautājuma uz­došanas pati nemaz nebijusi priecīga.

Viņai atbildēja Eija. Faetoniešu bioloģija bija at­tīstījusies ļoti tālu. Un, lai arī kā Eija centās runāt saprotami, viņa paskaidrojumi balstījās uz zināšanām, ko Zemes cilvēki nebija apguvuši. Meļņikova nekā nesaprata.

Eija acīmredzot to ievēroja. Viņš pēkšņi savus skaidrojumus pārtrauca un sāka runāt par kaut ko citu:

—   Priekšstats par domas un reakcijas ātrumu ir visai nosacīts. Katrs pieņem par normu to, kas viņam pierasts. No šāda viedokļa jūs mums liekaties rīcībā un domās pārāk strauji. Mums pat grūti iedomāties, kā tādā ātrumā jūsu smadzenēs var veidoties nobeigta loģiska ķēde. Bet, ja nu esam sākuši runāt par loģiku, tad teikšu tā: mēs ne mazāk pamatoti varam ieteikt jums palēnināt domāšanas tempus un vispār orga­nisma dzīvības norises.

—   Es taču nekā tamlīdzīga neesmu teikusi, — Ma­rija Aleksandrovna mēģināja iebilst, juzdama faeto- nieša vārdos slēptu pārmetumu.

Bet Eija, šķita, nepievērsa viņas replikai uzmanību.

—   Jūs dzīvojat, — viņš turpināja, — apmēram div­simt gadu. Mēs, ja ņemam jūsu gada garumu, divreiz ilgāk. Un mūsu dzīve ir tikpat pilnīga kā jūsējā. Jūs varat iebilst, ka mēs tomēr atgriežamies pie Saules. Tas strīdā ir spēcīgs arguments. Bet es mēģināšu jums pierādīt, ka jums nav taisnība. Faetonieši tagad izpērk kļūdu, ko pieļāvuši viņu senči, izvēlēdamies par jauno dzimteni Vegas sistēmu. Mums jāsasniedz, pa­reizāk sakot, jāatgūst tas, kas mums bija pirms pār­ceļošanas. Bet ne vairāk. Ja jūs domājat, ka mēs esam izvirzījuši par savu mērķi līdzināties jums domāšanas ātruma ziņā, tad kļūdāties." Jūs mums neliekaties ideāls. Mēs pat domājam, ka mūsu dzīves organizā­cija ir labāka. Mēs daudz ko esam zaudējuši, dzīvojot Vegas sistēmā. Zemes cilvēki mūs gandrīz panākuši, kaut gan agrāk atpalika neaptveramā atstatumā. Mums žēl zaudētā laika, taču tagad, kad mūsu planēta atgriežas pie Saules, mēs ar to samierināmies. Tā ir labāk. Citādi starp abām cilvēcēm nebūtu iespējams tik draudzīgs kopīgs darbs kā tagad. Ļoti žēl, ka ne­spēju atbildēt uz jūsu gluži bioloģisko jautājumu.

Šī runa, kas Zemes cilvēkam būtu prasījusi minūtes trīs, ilga divdesmit piecas minūtes.

Meļņikova klausījās, galvu nodūrusi. Viņa dusmo­jās uz sevi par to, ka noticējusi Muncijam, kas ap­galvoja, ka faetonieši, protams, neapvainošoties. Iznāca, ka apvainojās gan.

— Atvainojiet mani! — viņa teica, kad Eija ap­klusa.

Abi faetonieši palocīja galvas, bet neko neatbil­dēja.

Drīz vien saruna beidzās, un viesi atvadījās no mājastēviem.

Izgājusi uz ielas, Marija dusmīgi teica krievu va­lodā:

—   Nekad sev to nepiedošu. Iznāca neglīti, rupji, nesmalkjūtīgi. Viņam taisnība, ka pārmācīja mani.

—   Netulkojiet! — Vtorovs steigšus pateica Volgi­nam, pilnīgi aizmirsis, ka Muncijs lieliski prot krievu valodu. — Tev nav taisnība, Marij! Muncijs itin ne­maz nav vainīgs. Viņš sprieda no sava viedokļa. Un vai viņi tiešām apvainojās? Tas ļoti apšaubāmi. Grūti spriest, ja runā cilvēks, kas domā citādi nekā mēs. Augsta kultūra nav savienojama ar sīku aizvainotību. Eija tikai izteica savas domas.

—   Pietiek! — Meļņikova īgni atmeta ar roku. — Vai tiešām jūs ticat tam, ko runājat? Viņi apvaino­jās, tas ir pilnīgi skaidrs.