Viesis no bezgalības

—   Esmu vienis prātis ar Mariju, — Muncijs teica (Meļņikova, sapratusi savu kļūdu, nosarka līdz matu galiem). — Atzīstu, ka esmu kļūdījies attiecībā uz faetoniešiem. Taču grūti bija to gaidīt.. . Viņu rak­sturā izpaudās kāda man nepazīstama iezīme. Bet tas ir ļoti labi, ka viņi pieskārās šim jautājumam. Eijas atbilde bija interesanta. Mēs domājām, ka faetonieši cenšas pilnīgi likvidēt savu gausumu, bet iznāk, ka ne. Ko darīsi? Jo sliktāk viņiem pašiem. Mēs viņus panāksim un aizsteigsimies priekšā. Pati dzīve pierā­dīs, ka viņi kļūdās. Un viņiem vajadzēs mūs panākt, — Muncijs jautri nobeidza.

TREŠĀ NODAĻA 1.

Atkal izplatījums, atkal melnā bezgalība, kur vis­apkārt mirdz neskaitāmas tālu zvaigžņu uguntiņas.

Darba kuģis devās uz mērķi.

Šeit nebija, kā lielajos pasažieru raķetoplānos, mākslīgās gravitācijas, kura neitralizētu jebkuru pa­ātrinājumu, kas kuģa iekšpusē nemitīgi radīja pār­slodzi.

H-76 trūka daudzu ērtību. Lidojoša ierīce aste­roīdu iznīcināšanai — un viss! Starp daudzajām mašī­nām un ierīcēm trim komandas locekļiem un to vie­sim atlika nedaudz vietas pie vadības pults. Un vēl mazāk pie tīkliem īsai snaudai. Šeit dzīvoja saspringtā un nepārtrauktā darba ritmā.

Starta laikā vajadzēja iepazīties ar amortizācijas sēdekli, ar nepatīkamo pārslodzes sajūtu, kad ķerme­nis ar milzīgu spēku spiežas pret sēdekļa atzveltni, kad nevar pacelt roku, bet galva šķiet it kā ar svinu pielieta, izjust nepatīkamās sajūtas, kas slēpās aiz neskaidrajiem vārdiem «inerces pārslodze».

Bet, kad paātrinājums izbeidzās un kuģis sāka lidot ar nemainīgu ātrumu, pārslodzes sajūta izzuda, un Volgins saprata, ko nozīmē bezsvara stāvoklis, par kuru viņš daudz bija domājis ne tikai tagadējā dzīvē, bet arī agrāk. Tas nepavisam nebija briesmīgs. Bija viegli un patīkami.

Taču Volgins zināja, ka kuģis mainīs lidojuma vir­zienu un ātrumu, dzīdamies pakaļ sīkiem asteroīdiem un pa ceļam tos iznīcinādams. Tātad nāksies vēl ne vienreiz vien pārdzīvot to pašu, ko paceļoties gaisā.

Domājot par to, Volgins sāka nožēlot, ka viņi bija atteikušies no Hermaņa padoma (par Hermani sauca vienu no iznīcinātāju vienību vadītājiem), kurš, uz­zinājis par viesu nodomu piedalīties asteroīda 0-277 iznīcināšanā, ieteica lidot nevis ar darba kuģi, bet ar nelielu (viņš teica tieši tā) pasažieru raķetoplānu.

— Tajā jūs ne jutīsiet nekādas pārslodzes, nekādas neērtības, — Hermanis teica. — Redzēsiet visu no malas un pietiekami tuvu.

—   Cik cilvēkiem paredzēts tāds neliels raķeto­plāns? — Vtorovs jautāja.

—   Simt cilvēkiem, bet tas lai jūs nemulsina.

Taču Volginu, Vtorovu un Križevski Hermaņa

priekšlikums tomēr satrauca. Aizņemt simtvietīgu kuģi, likt kādam to vadīt, lai tikai apmierinātu triju cilvēku ziņkāri, atraut cilvēkus no darba — tas viss, no viņu viedokļa, nebija nekādi aptverams, nebija iedomājams. Un viņi atteicās, motivēdami savu at­teikšanos ar vēlēšanos redzēt tieši iznīcinātāju darbu, nevis šā darba rezultātus.

Ēriks, darba kuģa komandieris, ar kuru viņi bija iepazinušies, lidojot šurp no Zemes, ieradās pie vi­ņiem, kad viesi ciemojās uz Marsa jau trešo dienu.

Uzzinājis, ka viņi nav savu lēmumu mainījuši, Ēriks ļoti nopriecājās.

—   Visa mūsu eskadriļa gaida jūs ar nepacietību, — viņš teica. — Mēs lūdzam, lai katrs lidotu savā kuģī. 2ēl, ka jūs esat tikai četri, nevis divpadsmit.

Vajadzēja viņu sarūgtināt un teikt, ka viesi būs nevis četri, bet trīs: Meļņikova bija nolēmusi doties kopā ar Mēriju uz Vestu.

—   Tas būs tikpat interesanti, — Marija Aleksan­drovna teica. — Era mums apsolījās parādīt, kā strādā viņas darba kuģis. Mērija arī nekad to nav redzējusi.

Vladilens nolēma palikt uz Marsa.

—   Nu labi, — Ēriks teica, — ja trīs, tad trīs. Katrs pats izvēlēsies sev kuģi. Bet es ceru, ka jūs, — viņš pagriezās uz Vtorova pusi, — lidosiet ar mani. Es taču pirmais jūs uzaicināju.

—   Protams, es lidošu kopā ar jums.

Tādējādi Vtorova izvēle bija izšķirta iepriekš. To­ties Volginam un Križevskim vajadzēja veikt grūtu uzdevumu — izvēlēties kuģi, nevienu neapvainojot. Viņi labi saprata, ka no visiem vienpadsmit kuģiem katra komanda neatlaidīgi aicinās viņus pie sevis.

Križevskis atrada vienkāršu izeju.

—   Kā saucas jūsu kuģi? — viņš pajautāja.

—       Tiem nav nosaukuma. Tikai numurs. No H-71 līdz H-82.

—   Bet kāds ir jūsu kuģim?

—   H-80.

—        Lozēsim, — Vsevolods ierosinaja. — Lai izšķir nejaušība, nevis mēs.

—       Ļoti labi! — Volgins atsaucās. — Mums būtu grūti izvēlēties.

Volgins izvilka 76., Križevskis — 71. numuru.

—        Tā arī pasakiet saviem biedriem, — Volgins sacīja.

—        Kerijs un Molibdens būs ļoti priecīgi, — Ēriks teica. — Toties pārējie — sarūgtināti.

—   Kad paredzēts starts?

—   Pēc trim stundām, — Ēriks negaidīti atbildēja.

Šie vārdi neradīja nevienā izbrīnu. Pagājušā laika

cilvēki bija pieraduši pie tā, ka šādām ekspedīcijām tagadējie cilvēki nepievērsa sevišķu uzmanību un, tās izvadot, nepulcējās.

— Labi, — Vtorovs teica. — Kur mums jāierodas?