Viesis no bezgalības

—        Deviņi kuģi startē ārpus pilsētas. Bet mēs trīs, Kerijs, Molibdens un es, paņemsim jūs šeit, laukumā. Tas nav tālu no šejienes. Kāpēc jums jāuztraucas, jāliek galvā ķiveres …

—        Vēl jo vairāk tāpēc, — Vtorovs ieminējās, — ka priekš mums nevarēs atrast ķiveres.

—   Nē, ne tāpēc. Kāpēc jašķiež laiks, tas mek­lējot? …

Muncijs iepriekšējā dienā bija aizlidojis uz savu darba vietu, kas atradās uz Marsa otrās puslodes. Volgins izsauca viņu pa teleofu un pastāstīja par izlidošanu.

—   Kerijs? — Muncijs jautāja. — Es viņu pazīstu. Tas ir pavisam jauns iznīcinātājs. Šķiet, viņš lido otro reizi. Pasveicini viņu no manis.

Noteiktajā stundā viņi ieradās laukumā. Pēc Vladi­lena ieteikuma, Volgins, Križevskis un Vtorovs uz­vilka ādas kombinezonus, ko Vladilens viņiem atnesa no tuvākās noliktavas.

—   Bet nepieciešamā izmēra ķiveru, — viņš sacīja, — tiešām nav. Būtu vajadzējis tās izgatavot. Ēriks pareizi darīja, startēdams no šejienes.

Trīs darba kuģi jau atradās laukumā. Būdami pil­nīgi vienādi pēc formas un krāsas, tie atšķīrās cits no cita tikai ar lieliem numuriem, kas bija uzkrāsoti uz to sāniem. Pēc ārējā izskata kuģi atgādināja resnus lēcu graudus.

—   Vai ievērojāt? — Meļņikova teica. — Neviena ziņkārīgā. Savādi, vai ne?

Šai laikā pilsētā bija maz cilvēku, taču arī retie gājēji, kas devās pāri laukumam, nepievērsa kuģiem nekādu uzmanību. Bez šaubām, tie Marsa iedzīvotā­jiem bija labi pazīstami.

Katrā kuģa komandā bija trīs iznīcinātāji. Tie prie­cīgi sagaidīja savus pasažierus.

Kerijs, gara auguma, ļoti skaists, jauns cilvēks, teica, stingri spiezdams Volgina roku:

—   Nekad neaizmirsīšu, kā man laimējies!

—       Kāpēc tikai tev? — iebilda viņa biedrs ko sauca par Vladimiru. — Bet mums? …

Trešo M-76 komandas locekli sauca par Cārliju. Viņš bija vēl jaunāks nekā Kerijs, iededzis gluži melns, šmaugs kā meitene.

—   Mūsu kuģim laimējies! — viņš teica.

—        Kāpiet iekšā! — Kerijs aicināja. — Jāpasteidzas. Eskadriļa jau ir tālu no Marsa. Vajadzēs to panākt.

… Bija aizritējušas jau trīs stundas.

Marss palika tālu aiz muguras, un to vairs nevarēja redzēt. Kuģa pakaļējā siena nebija caurspīdīga, un uz tās trūka ekrāna. Toties priekšā pavērās plašs redzes lauks. Likās, ka tūlīt aiz pults sākas tukšums — priek­šējo sienu nemaz nevarēja redzēt.

Aparātu bultas, apļi un cipari mirdzēja gaišzilā vizmā, kaut kas vienmuļi dūca, reizēm atskanēja kāds sprakšķis. Tur Vladilens pārbaudīja izstarojuma agre­gātus.

Kerijs un Čārlijs bija noliekušies pār lokācijas ekrānu, kas kā gara, melna josla horizontāli stiepās pār visu pulti tās ieslīpā vairoga priekšā. Viņu sejas bija nopietnas un koncentrētas. Tikai retumis viņi apmainījās īsām frāzēm.

Vēl retāk atskanēja balsis no citiem kuģiem.

Jautājums, vienzilbīga atbilde, un atkal ilga klu­sēšana.

Volginu apsēdināja pie pašas pults vidējā sēdeklī. Viņš jutās neveikli, likās muļķīgi sēdēt šeit, nekā nedarot un pat ne visai labi saprotot, ko dara citi. Šī vieta acīm redzami bija paredzēta komandierim.

Bet uz visiem saviem protestiem Volgins saņēma atbildi: «Jūs esat mūsu dārgais viesis,» un no tā, kā

tas tika pateikts, bija skaidrs, ka atteikties ir bez­cerīgi.

Vajadzēja pakļauties — palikt goda vietā un tikai censties nevienu netraucēt.

Eskadriļas kuģi nebija ar parastu aci saskatāmi. Tie lidoja cits no cita krietnā atstatumā, plašā frontē tu­vodamies vietai, kur patlaban vajadzēja būt astero­īdam 0-277, kura orbīta atradās tuvu Marsa orbītai.

Līdz mērķim vajadzēja vēl lidot stundas divas.

Tomēr Kerijs un Čārlijs saspringti raudzījās ekrānā, it kā gaidīdami kaut ko, un viņu sejas izteiksmē bija . skaidri samanāms meklēšanas azarts.

Volgins zināja, ka iznīcinātāju uzdevumos ietilpa arī iznīcināt visus pa ceļam uz galveno mērķi pama­nītos sīkos ķermeņus, kuru asteroīdu joslā bija ne­aprēķināms daudzums.

Tas atgādināja dzinēj medības, kad gaida iznākam zvēru, bet nezina, kur un kad tas pēkšņi var pa­rādīties.

Bet par medību suņiem noderēja ātrie un jutīgie lokatoru stari. Un, tāpat kā mednieki vēro suņu iztu­rēšanos, tā arī M-76 komanda vēroja ekrānu, gaidot mirkli, kad varēs sākt rīkoties.

Kerijs un Vladimirs bija mierīgi, Čārlijs uztraucās, un viņa uztraukums neviļus pārgāja uz Volginu. Viņš arī sāka raudzīties ekrānā, nezinādams, ko ieraudzīs tā tumšajās dzīlēs.

Gaidīt nevajadzēja ilgi.

Ekrāna kreisajā malā pēkšņi iedegās sīks punktiņš. Tas ātri slīdēja uz leju un nozuda.

— Uzmanību! — Kerijs teica.

Volgins bija brīdināts, ka, atskanot šim saucienam, viņam jāatlaižas pret sēdekļa atzveltni, jāieņem pus­guļus stāvoklis un jāatslābina muskuļi.

Kuģis tikko manāmi nodrebēja, un Volginu pie­spieda pie labējā mīkstā roku balsta. Viņš ieraudzīja, ka atkal ekrānā parādās tas pats punkts un lēnām virzās uz tā centru.

Smagums, kas bija radies, kuģim pagriežoties, iz­zuda, atkal kļuva viegli, un Volgins iztaisnoja augumu.

Čārlijs norādīja Volginam uz vienu no aparātiem, kura nozīmi tas nezināja, un īsi izmeta:

—   Seši!