Viesis no bezgalības

Kas bija seši? Seši kilometri, seši objekti vai seši metri diametrā!? Volgins nevaicāja, pacietīgi gaidī­dams, kas būs tālāk.

Kerija vārdi, kurus tas acīmredzot adresēja citam kuģim, noskaidroja Volginam stāvokli:

—        M-71, H-71! Uzmanību! Esmu pamanījis astero­īdu, kura diametrs nav lielāks par sešiem metriem. Koordinātes …

—       Atrodos neērtā stāvoklī, — atskanēja Molib- dena atbilde.

—       Kerij! — Volgins pazina Ērika balsi. — Redzu tavu objektu. Tuvojos.

—       Vai tad viens kuģis netiek galā? — Volgins jautāja.

—        Būs ilga noņemšanās, — Čārlijs atbildēja. — Nedrīkst aizturēt visu eskadriļu. Ja sadarbosies divi kuģi, tad tiksim ar šo akmeni galā dažās minūtēs.

Punkts uz ekrāna kļuva lielāks, pārvērzdamies par neregulāras formas plankumu.

—   Skatieties uz priekšu, — Kerijs teica.

Volgins pacēla galvu, ielūkodamies melnajā tuk­šumā, kas pletās kuģa priekšā. Tomēr nekādu astero­īdu viņš neredzēja, tikai bezgalīgi daudz zvaigžņu.

Pa labi no izplatījuma tumsas iznira Volginam pa­zīstamais darba kuģa siluets ar ciparu 80 uz sāniem. Tur droši vien tādā pašā goda vietā kā Volgins sēdēja Igors Vtorovs.

H-76 palēnināja lidojuma ātrumu. Acīmredzot Ēriks rīkojās tāpat; H-80 nevirzījās tuvāk, bet palika iepriekšējā atstatumā.

Bremzēšana sagādāja Volginam dažus nepatīkamus mirkļus. Ķermenis atdalījās no sēdekļa, gar acīm sa­plūda varavīksnes krāsu migla.

Droši vien viņš uz brīdi bija zaudējis samaņu, jo neatcerējās, kad beidzās bremzēšana.

«Vai tiešām ar tagadējās tehnikas līdzekļiem neva­rēja panākt, lai darba kuģi būtu ērtāki?» Volgins nodomāja. «Tādas pārslodzes cilvēkam ir kaitīgas.»

Bet viņš tūdaļ arī aptvēra, ka tagadējo cilvēku veselība ir tāda, ka pārslodzes tiem acīmredzot ne­kaitē. Likās, ka Kerijs, Vladimirs un Čārlijs nejūt nekādas neērtības un, visticamāk, pat nepievērš uz­manību tam, ka kuģis bremzē. Volgins atcerējās, kā viņi izturējās starta laika un pēc tam, kad kuģis at­tīstīja arvien lielāku ātrumu, bet viņš pats gulēja, nespēdams pakustēties; viņš pieķērās šai domai.

«Ja jau tā,» Volgins domāja, «tad viņiem ir prātā nevar ienākt, ka man tas sagādā grūtības. Būtu Lūcijs kopā ar mums, viņš nebūtu man ļāvis piedalīties šai lidojumā.»

— Sākam! — atskanēja Ērika balss.

Tūlīt pat no abiem kuģiem izšāvās garas, tievas gaismas strēles. Tālu priekšā tās saplūda vienā

punktā, un Volginam likās, ka viņš tur redz nelielu klints gabalu. Tas strauji tuvojās.

Tas arī bija atrastais asteroīds.

Kuģa iekšienē atskanēja spēcīga dūkoņa.

Pirmajos mirkļos it kā nekas nemainījās. Kuģi lidoja klints gabalam pretī tik lielā ātrumā, ka šķita, nupat tie sadursies.

Milzīgais akmens jau bija skaidri redzams.

Bet ar to notika kaut kas dīvains. Tā virsmas sting­rās līnijās salīgojās, izplūzdamas viļņos. Acu priekšā akmens zaudēja iepriekšējo formu, izplūda, kļuva blāvs, it kā granīts (vai metāls) pārvērstos šķidrumā. Prožektoru staru kūļi tagad šķēla līgojošos masu gluži kā brūnganu ūdeni vai gāzi.

Šā skata aizrauts, Volgins ar visu ķermeni padevās uz priekšu.

Asteroīds, kam nebija vairs nekā kopēja ar iepriek­šējo, strauji virzījās tieši virsū kuģim. Bet vēl strau­jāk viela, no kā asteroīds sastāvēja, pārvērtās reti­nātā gāzē, kas tagad mirdzēja zaļganā krāsā.

Dažas sekundes — un H-76 izšāvās cauri šim mā­konim, aiztraukdams izplatījumā tā lēverus.

—   Trīsdesmit astotais! — Kerijs sacīja.

—       Bet mums septiņdesmit piektais, — Ēriks atbil­dēja.

—   Nekas! — pavisam zēniskā tonī teica Čārlijs.

—  Mēs jūs panāksim.

Šī frāze Volginā uzvēdīja kaut ko aizmirstu, bet labi pazīstamu.

—   Vai patika? — viņš izdzirda Vtorova balsi.

—  Vai nav tiesa, lieliski?

—        Interesanti! — Volgins atbildēja. — Bet pārāk vienkārši.

Kerijs pasmaidīja.

—       Atgriežos savā vietā, — Ēriks paziņoja. — Uz redzēšanos! Veiksmīgas medības!

Un PĪ-80 siluets izzuda izplatījumā.

Kerijs un Čārlijs atkal noliecās pār ekrānu, raudzī- dāmies tajā ar tikpat saspringtu uzmanību. Viņu mednieku kaisme ar šo uzvaru vēl acīmredzot nebija apmierināta.

Kuģis atkal sāka palielināt ātrumu, taču tas notika tikko manāmi, vienkārši radās parastais svars, kā uz Zemes, kad nav aplikta antigravitācijas josta.

—        Mēs esam tuvu mērķim, — Vladimirs atbildēja uz Volgina jautājumu. — Pie 0-277 vajadzēs gandrīz pavisam apstāties. Nav jēgas attīstīt pilnu ātrumu.

—   Bet vai mēs neatpaliksim no pārējiem?

—   Tam nav nozīmes. Nokļūsim tur mazliet vēlāk.

—        Vai ir izredzes sastapt vēl kādu akmeni? — Volgins jautāja.

—        Mazas, — Kerijs neapmierināti atbildēja. — Mēs atrodamies pie ārējās, pareizāk sakot, pie iekšējās asteroīdu joslas malas, skaitot no Saules. Asteroīdu ir daudz tur tālāk, tuvāk pie Jupitera orbītas.

—       Bet Ēriks taču novēlēja jums veiksmīgas me­dības.

—        Vai tad jūs nedzirdējāt, kādā tonī viņš to teica? Ēriks labi zina, ka šāsdienas gadījums ir rets gadī­jums. Bet viņam jau ir asa mēle.

—   Vai jūs savā starpā sacenšaties?

—        Protams. Katra komanda cenšas iznīcināt pēc iespējas vairāk asteroīdu.