Viesis no bezgalības

«Bet viņi taču nesaņem par to nekādas prēmijas,» Volgins nodomāja. «Tā nu ir īsta sacensība.»

—   Kāpēc gan tādā gadījumā, — viņš jautāja, — jūs

saucāt Ēriku palīgā? Būtu rīkojušies vieni paši, tagad jums būtu trīsdesmit astoņi, bet viņiem septiņdesmit četri, nevis septiņdesmit pieci.

—   Tā nedrīkst, — Čārlijs teica. — Mēs būtu aiz­kavējuši visu eskadriļu. Vienam kuģim vajadzīgs daudz ilgāks laiks. Taču, jāatzīstas, mēs negribējām aicināt H-80. Kerijs aicināja Molibdenu, un jūs dzir­dējāt, ka viņš nevarēja mums palīdzēt. Ērika komanda mūsu eskadriļā ir vislabākā. Neviens kuģis nav iznī­cinājis vairāk par četrdesmit asteroīdiem, bet viņi otrtik. Taču es teicu un atkal atkārtoju — mēs viņus panāksim. f

—   Jāpiebilst: «… un pārspēsim,» — Volgins iesmē­jās. — Manā laikā teica tā.

2.

Mazās planētas milzīgais, gandrīz regulārais sfēris­kais ķermenis ar līkloču kontūrām karājās telpā piec­padsmit divdesmit kilometru atstatumā no Pi-76, kas lēnām tam tuvojās, lai ieņemtu savu vietu ierindā.

G>-277, līdzīgi milzīgam kalnam, blāvi mirdzēja tā­lās Saules staros. Bezgalībā grūti noteikt apmērus, tos nav ar ko salīdzināt, tāpēc asteroīds šķita daudz lie­lāks, nekā bija īstenībā. Likās neticami, ka salīdzi­nājumā ar to maziņie darba kuģi spēs tikt galā ar šo drausmīgo masu.

—   Vai tiešām arī šis tiks izkliedēts tāpat kā tas akmens? — Volgins jautāja.

—   Vai tad jūs aizmirsāt? — Kerijs atbildēja. — Atcerieties, raķetoplānā jums paskaidroja, ka mēs asteroīdu pilnīgi neiznīcināsim. Mēs tikai nolobīsim tā virsējo slāni, apmēram viena vai pusotra kilometra dziļumā. Piešķirsim asteroīdam regulāru sfērisku formu, bet pēc tam pavājināsim Saules gravitācijas spēka ietekmi uz to. Un 0-277 no asteroīdu pirmās joslas pārvietosies uz otro, aiz Plutona orbītas.

—   Bet vai tas nesastaps ceļā kādu no lielajām pla­nētām?

—   Ja arī sastaps, nav liela nelaime. Taču kustības ātrums aprēķināts tā, ka, attālinoties no Saules, savā spirālveida ceļā 0-277 nav jāsastopas ne ar vienu planētu.

—   Sarežģīts uzdevums! — Volgins noteica.

—   Drīz tas kļūs vieglāks. Līdzko beigsies gravitā­cijas stacijas celtniecība uz Marsa, mēs lidināsim šīs bumbiņas tieši uz Sauli.

—   Man šķiet, ka tas ir vēl sarežģītāk. Tad taču ceļā būs Zeme un Venēra. Ja Jupiteram, Saturnam, Neptūnam «bumbiņa», kuras diametrs četri kilometri, ir sīkums, tad Zemei…

—   Taisnvirziena kritiena aprēķins ir krietni vien­kāršāks.

Volgins neizpratnē paraustīja plecus.

—   Nesaprotu, — viņš teica, — kāpēc jūs tagad ņematies ar lielajiem asteroīdiem? Atstājiet tos mierā līdz tam laikam, kad būs gatava stacija.

-— Ak vai! — Kerijs atbildēja. — Teorētiski jums taisnība, Dmitrij. Taču praksē tas viss nav tik vien­kārši. Stacija uz Marsa būs spēcīga, tas pareizi, taču tās jauda nebūs neierobežota. Marss riņķo, asteroīdi arī. Būtu jāgaida, līdz Marss un katrs no asteroīdiem, ko jāpiespiež nokrist uz Saules, nonāktu savstarpēji izdevīgā stāvoklī. Vienkāršs aprēķins rāda, ka tad mums nepietiks laika līdz Faetona atlidošanai. Izman­tojot tikai staciju, mēs spētu iztīrīt telpu starp Marsu un Jupiteru trīssimt piecdesmit gados. Tāpēc arī jā­mokās ar tiem asteroīdiem, kas tik drīz neparādīsies Marsa tuvumā.

—   Bet lielie asteroīdi, Cerera, Vesta?

—   Visi, izņemot Vestu, veiksmīgi iekļaujas darba grafikā. Visi nonāks stacijas darbības zonā līdz Fae­tona atlidošanai. Tikai Vesta «stīvējas pretī». Ar to vajadzēs noņemties ilgāk. Tas ir ciets rieksts, un vēl kāds! Trīssimt astoņdesmit kilometru diametrā. Tur jau neiztiks ar vienu vai divām eskadriļām. Būs jā­sūta visa iznīcinātāju flote.

—   Cik liela tā ir?

—   Pašlaik mums ir sešpadsmit eskadriļu. Taču Vestas iznīcināšanai ar tām acīmredzot nepietiks. Būs jābūvē vēl dažas ar pastiprinātu jaudu.

—   Vai jūs gribētu piedalīties šajā pēdējā pasā­kumā?

—   Ne sevišķi. Visinteresantāk iznīcināt sīkos aste­roīdus. Aizrauj arī meklēšana, dzīšanās pēc tiem. Ne vienmēr viss noris tik viegli un gludi kā šodien. Nav nejaušība, ka vairākums iznīcinātāju mīl medības. Šim darbam vajadzīgs tieši mednieka ķēriens.

—   Es kaut kā esmu palaidis garām, bet gribētos zināt — vai medību sports jūsu laikos ir saglabājies?

—   Medījam sporta pēc un prieka pēc. Diemžēl, mūsu laikos nevar būt tik lielu medību, kā bija pie jums. Gandrīz visi plēsoņas sen iznīcināti. Sakiet, Dmitrij, vai jūs tikāt medījis tīģerus? — Kerijs jau­tāja, un viņa acis iedzirkstījās.

—   Nē, es nekad neesmu bijis dienvidu zemēs. Me­dīju sīkākus zvērus. Bet kādus ieročus jūs lietojat medībās? -

Čārlijs iesmējās.

—   Viņš neko šai ziņā nesaprot, — Kerijs teica, pa­mājis ar galvu uz biedra pusi. — Viņam nāk smiekli, ka mēs, mednieki, negribam izmantot ultraskaņas, siltuma vai staru ieročus. Bet jums, Dmitrij, jāsaprot. Mēs medījam ar visparastākajām veclaiku pulvera bisēm. Vai tad galvenais ir nogalināt medījumu ar vadāmo lodi? Kad nav riska kļūdīties, nav arī prieka.