Viesis no bezgalības

—  Esmu ar jums vienis prātis, — Volgins atteica. — Es arvien brīnījos, ka manā laikā mednieki meža- pīlēm un zosīm neizmanto loku un bultas. Es medīju pīles ar pistoli, tas ir daudz interesantāk nekā ar bisi, turklāt ar tādu, kas pielādēta ar skrotīm. Tieši tā, kā jūs sacījāt, — ja nav riska kļūdīties, nav arī prieka.

—  Nākošajā reizē, kad būšu uz Zemes, — Kerijs teica, — dosimies kopā medībās. Labi?

—   Ar lielāko prieku.

—   Bet man būs grūti ar jums sacensties. Jūs taču esat superprecīzs šāvējs. Kā jūs tādu saucāt? …

—   Par snaiperi, — Volgins atbildēja.

—   Mums šāda vārda nav.

Kamēr viņi runājās, H-76 bija pielidojis asteroīdam pavisam tuvu. No mazās planētas klinšainās virsmas to šķīra ne vairāk kā pusotra kilometra. Tālu tālu kā spīdoši punkti bija redzami divi blakus kuģi. Pārējos nevarēja saskatīt.

—   Eskadriļa ielenkusi asteroīdu, — Kerijs paskaid­roja. Kuģi atrodas cits no cita vienādā atstatumā gar visu planētas ekvatoru. Pēc tam tie pārvietosies uz citu loku, kas būs perpendikulārs iepriekšējam. Tas tiek darīts darba drošības dēļ.

—   Kur te ir briesmas?

—        Iedomājieties, ka divpadsmit mednieki aplen­kuši lokā lielu zvēru un šauj uz to. Vai ir briesmas?

—        Ir. Var trāpīt nevis zvēram, bet citam mednie­kam, kas stāv iepretī. Tā var rīkoties tikai nepiere­dzējuši cilvēki.

—        Mēs esam spiesti izvietoties lokā. Citādi nevar pieveikt tik lielu «zvēru». Bet tas pats mūs arī aiz­sargā. Kuģi cits citu neredz.

—        Izstarotāji ir ļoti spēcīgi, — Vladimirs teica. — Slikti klātos komandai, ja tā nokļūtu cita kuģa staru lokā.

—       Uzmanību! — atskanēja Ērika balss. — Pār­baudu gatavību. H-71?

Atbilde nebija dzirdama.

—   H-72? H-73? … H-76?

—       Atrodos savā vietā, esmu gatavs, — Kerijs atbil­dēja.

—   H-77? …

—       Vai Ēriks ir eskadriļas komandieris? — Volgins jautāja.

—       Pastāvīga komandiera mums nav. Šoreiz darba vadīšana uzdota viņam. Daļēji tas darīts tāpēc, ka uz Ērika kuģa ir Igors Vtorovs. Ēriks ir pieredzējis iznī­cinātājs. Piemēram, man ne tik drīz uzticēs vadību.

—   Es zinu, jūs lidojat otro reizi.

—   Kas jums to teica?

—   Muncijs.

—        Viņš maldās. Es lidoju otrreiz, lai piedalītos liela asteroīda iznīcināšanā. Nevis otrreiz vispār. Cik reižu mēs esam lidojuši medībās? — Kerijs jautāja Vladimiram.

—   Šī ir divpadsmitā reize.

—     Vai jūs vienmēr lidojat kopā? — Volgins pain­teresējās.

—     Vienmēr. Kopā sākām, kopā arī beigsim. Ilgāk par desmit gadiem jau reti kāds šeit nostrādā. Ir daudz citu, interesantāku darbu.

—     Sagatavoties! — atskanēja Ērika komanda. — Sākt!

Kuģa šaurās telpas atkal piepildīja dūkoņa, daudz spēcīgāka nekā iepriekš. Volgins ar šausmām atce­rējās, ka asteroīda virsējā slāņa iznīcināšana ilgs divas diennaktis. Vai tiešām visu laiku vajadzēs pa­ciest šo dūkoņu? Jau tagad, pēc minūtes, viņam sāka sāpēt galva.

Taču mašīnu dūkoņa kļuva vājāka, pēc tam iestā­jās klusums.

—     Pagaidām viss, — Kerijs teica. — Pirmā ap­strāde ilgs stundas trīs. Atpūtieties!

—   Vai mašīnas joprojām strādā?

—     Jūs domājat izstarotājus? Jā, tie strādā, kā gan citādi. Taču tie uzņēmuši ritmu un tāpēc nav dzir­dami.

—   Vai tagad mēs neko neredzēsim?

—     Tas būs atkarīgs no asteroīda virsējās kārtas sastāva. Stari ir izkliedēti, nevis sakoncentrēti, kā iepriekš, iznīcinot akmeni. Ja tur būs granīts vai bazalts, tie tik ātri nepadosies, ja būs metāla rūda, tad tiksim galā ātrāk. Vai jūs neesat izsalcis, Dmit­rij? — Kerijs norūpējies apvaicājās.

—   Mazliet.

—   Tad ēdīsim brokastis..

Pirmo reizi, kamēr vien Volgins dzīvoja Jaunās ēras devītajā gadsimtā, viņš redzēja, kā cilvēki paši bez automātu palīdzības sagatavo sev ēdienu no dažādiem un, kā izrādās, ļoti garšīgiem konserviem, Tas viņam atgādināja kādreizējos tūristu pārgājienus, kuros viņš tika piedalījies.

Taču līdzība, protams, bija tikai ārēja.

Vladimirs, kas veica saimnieciskos pienākumus, cienāja viņus ar maigu, mutē kūstošu foreli, sparģe­ļiem, melnu kafiju un persikiem. Viss bija ļoti svaigs, zivis un kafija karsta, lai gan nekur netika sildīta. Šķīvīšus, glāzes un visu, kas noderēja brokastīm, kopā ar tukšajām kārbām un ēdienu atliekām salika nelielā metāla kastē, kur pēc minūtes nebija pāri pa­likuši pat ne pelni. Vienkārši, higiēniski un nekāda laika zaudējuma.

Darba kuģis bija bagātīgi apgādāts ar visu nepie­ciešamo.

Kerijs atgriezās pie pults, lai nomainītu Čārliju. Nepagāja ne divas minūtes, kad viņš pasauca pie sevis Volginu.

—   Skatieties! 0-277 pakļaujas apstrādei pat labāk, nekā mēs paredzējām.

Volgins redzēja, ka asteroīda virsma pārklājas ar neskaidru dūmaku, kas acu priekšā kļuva arvien bie­zāka un blīvāka. Sākumā bezkrāsaina, tā pamazām sāka iegūt oranžu nokrāsu.

—   Skaisti, —- Volgins teica. — Vai tas vienmēr ir tā?

Kerijs neko neatbildēja. Čārlijs, nepabeidzis bro­kastot, pienāca un apsēdās savā krēslā.