Viesis no bezgalības

Abi viņi, acu nenolaiduši, raudzījās melnajā punktā, kas parādījās lielā oranžā mākoņa centrā, bet māko­nis pēkšņi it kā šāvās virsū H-76. Likās, ka uz aste­roīda notika sprādziens. Kerija seja pauda satrau­kumu.

Pēkšņi viņš pacēla roku. Volgins redzēja, kā šī roka saspringti sastinga, pēc tam strauji nolaidās.

—   Stop!

Komanda noskanēja aprauti, kā šāviens.

Sānu spoguļos Volgins ieraudzīja pavīdam Vladi­mira figūru. Un tūlīt atskanēja jau pazīstamā dūkoņa, kas strauji pārgāja šņākoņā, tad iestājās dziļš klu­sums. Volgins saprata, ka izstarotāj i pārtraukuši darboties.

Viņš paskatījās uz priekšu, uz asteroīdu.

Oranžais mākonis strauji izpletās, aptverdams jau pusi no planētas diska. Melnais punkts bija pārvēr­ties par milzīgu plankumu, kura vidū kaut kas spoži mirdzēja.

—   Kerij! Kerij! Atpakaļ! Melnais mirdzums! Mel­nais mirdzums!

Vienlaicīgi sauca divas balsis, acīmredzot no abiem blakus esošajiem kuģiem. No pārējiem droši vien nevarēja redzēt, kas notika asteroīda šajā pusē.

—   Atpakaļ? Par vēlu! — Čārlijs teica.

Kerijs, likās, neko nedzirdēja. Nekustīgi, ar sastin­gušu bālu seju viņš nenolaida acu no melnā plan­kuma, kura centrā spoži dega gaišzila liesma.

Bija skaidrs, ka M-76 nestāv uz vietas, bet strauji virzās — nevis atpakaļ, bet sāņus, «uz augšu», glāb­damies no Volginam nezināmajām briesmām. Viņš atcerējās, ka kuģi, tāpat kā atomlidmašīnu, vada ne­vis ar rokām, bet ar domām, un ka Kerijam nav vajadzības kustēties.

Taču draudošais process uz 0-277 norisa strau­jāk, nekā kuģis spēja lidot. «Melnais mirdzums» kļuva tik spožs, ka nebija vairs iespējams uz to ska­tīties. No asteroīda virsmas izšāvās šauras, garas

oranžas liesmu mēles. Kāda no tām mirkli sasniedza kuģi. Sakopojis visu gribasspēku, Kerijs piespieda M-76 strauji izrauties uz priekšu, un tas paglāba kuģi no tiešas saskarsmes.

—   Šķiet… — Čārlijs iesāka, bet nepabeidza.

Otra oranžā uguns mēle aizšāvās gluži tuvu, gan­drīz skardama kuģa korpusu. Uz neredzamās sienas parādījās tumšas joslas. Kaut kas sāka bieži bieži sprakšķēt, atskanēja tāda kā bungu rīboņa, it kā ārpusē pa metāla apšuvumu daudzītu tūkstošiem sīku veserīšu. Kuģa iekšpusē sāka mirgot zaļi punktiņi.

—   Atpakaļ! … Atpakaļ! … — no blakus kuģiem jau kliedza vairākas balsis.

Volgins redzēja, kā Kerijs, pieķēries ar rokām pults malai, vēl arvien nenolaizdams acu no aste­roīda, kur strāvoja nepārtraukta, skatam neizturama gaišzilas uguns jūra, necilvēciski sasprindzināja spē­kus. Acīmredzot viņš bija tuvu ģībonim.

Un kuģis pēdējo reizi pakļāvās savam komandie­rim. Mirdzošais, mazai saulei līdzīgais asteroīds sāka attālināties.

Bet zaļo uguntiņu skaits gaisā palielinājās, tās kļuva spilgtākas. Grūti bija elpot, šķita, ka krūtīs ieplūst liesma, sirds drudžaini daudzījās un pamira, smadzenes sāka tīties zaļā dūmakā.

Volgins juta, ka visu ķermeni dursta it kā simtiem asu adatu. Vienā mirklī viņš redzēja 0-277 vietā mu­tuļojošu gaišzilu bumbu, pēc tam viņa apziņu aprija melna tumsa.

Vtorovs sēdēja blakus Ērikam pie tadas pašas pults, kāda bija Volgina priekšā, gaidīdams mirkli, kad

ultraskaņas spēks kopā ar siltumizstarojumu sāks jūtami ietekmēt asteroīda virsējos slāņus. Pēc tam darbā iesaistīsies citi, viņam nepazīstami izstarojumu aparāti, kas saārdīs planētas vielas molekulās, pār­vēršot tās gāzē.

Prazdams valodu daudz sliktāk nekā Volgins, Vto­rovs tūlīt pēc sastaptā mazā asteroīda iznīcināšanas apbēra Ēriku ar jautājumiem. Un viņam izdevās, tiesa gan, nepilnīgi un neskaidri, uztvert visa procesa jēgu.

Vtorovam bija vieglāk neka Volginam saprast paskaidrojumus. Viņa laikā, divdesmit pirmā gad­simta pirmajā pusē, šādas idejas jau tika apspriestas kā nākotnes uzdevums, un viņš bija ar tām pazīstams. Nepilnīgās valodas zināšanas traucēja saprast līdz galam. Viņš tomēr sekoja visam, kas notika acu priekšā, nevis akli, bet vairāk vai mazāk apzināti.

Iznīcinātāja darbs viņu interesēja krietni vairāk nekā Volginu, kas to vēroja, nesaprazdams jēgu.

Sagadījās tā, ka saruna ar Ēriku un viņa palīgu Edvīnu noskaidroja Vtorovam katastrofas cēloņus, pirms tā bija notikusi. Sī saruna sākās burtiski dažas minūtes pirms viņu acu priekšā izvērsušās traģē­dijas.

—   Sakiet, — Vtorovs jautāja, — kas notiktu, ja jūs negaidīti uz bijušās lielās planētas gabala uzietu radioaktīvo vielu iegulas? Kādu ietekmi uz tām at­stātu jūsu izstarojumi?

Tādi gadījumi ir bijuši, — Ēriks atbildēja. — Taču ierīces mūs brīdina par šādu bīstamu vielu esamību. Tādus asteroīdus mēs neaizskaram. Uz tiem dodas ar speciālām ierīcēm apgādāta eskadriļa.

—   Tātad 0-277 jau ir pārbaudīts?

*— Protams. Citādi mēs nebūtu lidojuši šurp. Mums šeit nedraud nekādas briesmas. Bet, ja radioaktivitāte pēkšņi sāktu izpausties, mēs par to laikus uzzināsim un pagūsim attālināties.

—   Vai ar darba kuģi kādreiz ir noticis nelaimes gadījums?

—   Nevis ar darba kuģi, bet ar veselu eskadriļu. Tas notika pirms divdesmit pieciem gadiem. Toreiz pat nenojauta, ka eksistē «melnais mirdzums».

—   Kas tas tāds?