Читаем Viesis no bezgalības полностью

Viesis no bezgalības

— Precīzi nevar izskaidrot, — Edvīns atbildēja. — Nosaukums pārtulkots no faetoniešu valodas. Kad uz vecā Faetona uzzināja par planētai draudošo nelaimi, izgudroja un sintezēja neskaitāmi daudzas vielas, kuras spētu noderēt par kosmosa kuģu degvielu. Vienu no tām arī nosauca par «melno mirdzumu». Pēc tam faetonieši atklāja antigravitāciju, un visas agrākās kosmosa kuģu sistēmas tika apmainītas pret gravitācijas sistēmām. Taču milzīgie ļoti bīstamo vielu krājumi palika apakšzemes glabātavās. Vairākums no šīm vielām bija radioaktīvas, tāpēc tās paslēpa dziļi. Taču «melno mirdzumu» nevar atklāt ne ar kādiem aparātiem. Faetonieši bija pārliecināti, ka, planētai sabrūkot, visas šīs vielas aizies bojā pašas par sevi, un neiznīcināja tās. Acīmredzot «melnais mirdzums» nepanes ultraskaņas vai siltumizstarojuma iedarbību. Kas ar to šādā gadījumā notiek, mēs nezinām, taču jādomā, kaut kas līdzīgs kodolsprādzienam. No bojā aizgājušās eskadriļas tika saņemts ziņojums, ka ar asteroīdu, pie kura viņi strādā, notiek kaut kas dīvains. Pēc tam viņi aprauti ziņoja: «Oranža liesma . .. gaišzila … zaļas uguntiņas …» Un tas bija viss. Pēc tam izplatījumā atrada trīs kuģus ar miru-

483

šiem komandas locekļiem, Pārējie bija nozuduši tāpat kā pats asteroīds. Mēs jautājām faetoniešiem. Viņi domā, ka ne visi «melnā mirdzuma» krājumi gājuši bojā Faetona katastrofā. Taču nelaime tā, ka viņi paši nezina, kas tas «melnais mirdzums» tāds ir. Ziņas par to viņiem nav saglabājušās.

— Tātad jūs šo vielu varat sastapt uz jebkura asteroīda?

— Varbūt tā ir arī tur, — Ēriks atbildēja. — Taču tagad mums ir zināms, ka katastrofa nenotiek vienā mirklī. Ir pazīmes — oranža un gaišzila liesma, zaļas uguntiņas. Pēkšņi ieraugot tādas parādības, mēs pa- gūsim aizlidot drošā attālumā. Līdz šim neviens vairs nav sastapies ar «melno mirdzumu».

— Izrādās, ka jūsu darbs nav pilnīgi drošs.

Ēriks paraustīja plecus:

— Cīņā ar dabu arvien var atgadīties pārsteigumi. Bet cilvēki taču nekad …

Pēkšņi atskanēja satraukuma pilna balss:

— Kerij! Kerij! Atpakaļ! «Melnais mirdzums»!

Un pēc sekundes atkal:

— Atpakaļ! Atpakaļ!

Ēriks uz mirkli izstiepās taisns kā tērauda atspere. Nebija paguvuši izskanēt vārdi «melnais mirdzums», kad Vtorovs ar visu ķermeni sajuta, ka kuģis raujas prom no asteroīda. Paātrinājums bija tik liels, ka viņam acu priekšā viss satumsa.

— Atpakaļ! Kerij, atpakaļ! — uzstājīgi kliedza viņā pusē planētai, kur, kā Vtorovs zināja, atradās M-76, kurā lidoja Volgins.

— Vai tad viņš pats neredz, vai? — Edvīns caur zobiem izgrūda.

Uz 0-277 nebija saskatāms nekas draudošs. Vieglajai miglai, kas pirms dažām minūtēm sāka pārklāt klintis, nebija ne oranžas, ne gaišzilas nokrāsas. Nebija manāmas arī zaļās uguntiņas. Šķita, ka tur valda miers.

Taču draudošie vārdi «melnais mirdzums» turpināja skanēt Vtorova ausīs.

Cik dīvaini! Tikko viņi par to runāja un nu …

Ēriks un Edvīns klusēja, acu nenolaizdami no asteroīda. Sagaidīt varēja visu. Neviens, izņemot pirms ceturtdaļgadsimta bojā gājušos iznīcinātājus, nebija redzējis un nezināja, kas var sākties, ja tiek traucēts «melnā mirdzuma» gadu tūkstošiem ilgušais miers.

Tur, viņā pusē asteroīdam, kaut kas notika.

Paātrinājums kļuva arvien lielāks. Vtorovs karājās gaisā, pieķēries pie sēdekļa siksnām. Pieradis gan pie pārslodzēm, gan pie bezsvara stāvokļa, viņš nezaudēja domu skaidrību un redzes asumu.

0-277 strauji samazinājās, pazuzdams bezgalībā.

Un pēkšņi…

Žilbinošs gaišzilas uguns uzliesmojums! Drausmīgs sprādziena viesulis!

Tajā vietā, kur tikko bija redzams asteroīds, sāka mutuļot zilgani oranžs mākonis, H-80 komandas acu priekšā uzdzirkstīja un tūlīt nozuda vairāki zaļi punkti. Oranžās uguns strēle apdzisa dažus kilometrus uz priekšu no kuģa.

Mākonis strauji izklīda. Vairākas minūtes tas bezgalībā zaļgani mirdzēja, pēc tam kaut kā pēkšņi apdzisa.

Nekas vairs nebija redzams. Tikai zvaigznes!

M-80 lēnām apstājās. Un devās atpakaļ uz to vietu, no kurienes tikko bija atlidojis.

Ēriks un Edvīns klusēja, smagi elpodami. Vtorovam aiz muguras nekustīgi stāvēja komandas trešais loceklis — Hēlijs.

— Dmitrijs … — Vtorovs čukstēja.

— Viņi nevarēja aizkavēties, — aizsmakušā balsī teica Edvīns. — Viņiem bija pietiekami daudz laika.

— Uzmanību! — Ērika balss skanēja kā metāls. — Sāku pārbaudi. H-71?

«Ir gan pašsavaldīšanās!» Vtorovs nodomāja.

— Kuģis kārtībā, komanda nav cietusi, — skanēja atbilde.

— M-72?

Sekoja tāda pati atbilde.

— M-73? .. .