Viesis no bezgalības

gaišzila liesma. Mēs tūlīt sapratām, ka tas ir slavenais «melnais mirdzums». Bija visas pazīmes, izņemot za­ļās uguntiņas. To nebija. Es atsviedu kuģi atpakaļ un kliedzu Kerijam, kurš atradās tieši pretī liesmas perēklim. Taču Kerijs virzīja kuģi nevis atpakaļ, bet sāņus.

—   Kā tu domā, kāpēc viņš tā darīja?

—   Droši vien tieši tāpēc, ka atradās pretī. Viņš gribēja izkļūt no iespējamā izstarojumu rajona.

—   Viņš rīkojās pareizi. Kas notika tālāk?

—   Parādījās garas, oranži sarkanas uguns mēles. Pēc tam sprādziens.

—   Kur tagad atrodas H-76?

—   Es to redzu, Ērik. Kuģa inhaliskops izskatās tāds pats kā vienmēr. Tas nemaz nav bojāts.

—   Arī tie trīs kuģi, ko atrada pēc pirmās sadur­smes ar «melno mirdzumu», ārēji nebija bojāti, — Ēriks atbildēja. — Uzmanību! Visiem kuģiem piesar­dzīgi tuvoties H-76. Bez manas komandas neko ne­darīt. Nodibini sakarus ar Marsu! — viņš pavēlēja Edvīnam.

3.

Visu plašo sienu vienā no Zinātnes padomes ēkas zālēm aizņēma ekrāns. Pareizāk sakot, šī siena vien­kārši nebija saskatāma. Šķita, ka visa ēka nezin kādā veidā būtu pārnesta uz Marsu un cilvēki rau­gās uz svešo planētu caur milzīgu logu.

Padomes locekļi, cilvēku trīsdesmit, sēdēja atzvel­tnes krēslos. Sejas bija skarbas un drūmas. Tur atra­dās arī visi tie «Ļeņina» komandas locekļi, kas bija palikuši uz Zemes.

Klusums netika pārtraukts ne ar vienu vārdu.

Traģiskā vēsts zibenīgi bija aplidojusi Zemi, Marsu, * Venēru. Un nebija cilvēka, lai arī kur tas atrastos, kas šai mirklī ar milzīgu saspringtību negaidītu atgrie­žamies uz Marsa Ērika eskadriļu.

M-76!

Kerijs, Vladimirs, Čārlijs, Dmitrijs!

Dmitrijs Volgins! Cilvēks, kas ar tik kolosālu pie­pūli bija atgriezts dzīvē, zinātnes lepnums! Tas, kas iemiesoja saprāta diženo uzvaru pār dabu!

Vai tiešām tikai tādēļ, lai nodzīvotu uz Zemes maz­liet vairāk par pusgadu, viņš ieradās no nāves tum­sas, gaidītais, visas cilvēces mīlētais viesis no pagāt­nes! Ieradās un bezjēdzīgi aizgāja bojā!

—        To nedrīkst pieļaut! — teica Lūcijs, kas tūlīt pēc briesmīgās vēsts saņemšanas izsauca pie teleofa Jo. — Mums jādara viss, lai viņu atkal atdotu dzīvei.

—       Dārgais draugs, — Jo atbildēja, — tu esi sa­traukts un nezini pats, ko runā.

—   Tātad …

—        Padomā pats. Es un visi darīsim, ko tikai tu vēlies. Bet…

Lūcijs saprata, par ko domā Jo.

Pirms divdesmit pieciem gadiem uz Zemes tika nogādāti deviņi cilvēki, kas bija miruši, eskadriļas kuģiem sastopoties ar «melno mirdzumu», un pats Lūcijs piedalījās līķu rūpīgā izmeklēšanā. Visiem plaušas izrādījās sadegušas, uz visiem radiācijas iedarbība bija atstājusi neiedomājami spēcīgu ietekmi. Nevienu nevarēja atgriezt dzīvē.

Tiesa, tagad zinātniekiem pieredze lielāka. Darbs

ar Volginu nav bijis veltīgs. Sadegušās plaušas var apmainīt ar mākslīgām. Var apmainīt arī sirdi, ja tā bojāta. Bet laiks! …

— Lai atgrieztbs uz Marsa, Ērika eskadriļai vajag ne mazāk par piecpadsmit stundām. Velkot otru kuģi tauvā neattīstīsi pilnu ātrumu. Turklāt vēl vajag ierīkot, kur piestiprināt tauvu, ja nav spēcīgu mag­nētu. Arī uz Marsa paies laiks, kamēr ķermeņus ievietos hermētiski noslēgtos traukos, pievadīs tajos kādu inertu gāzi un atdzesēs.

Šķietamās nāves periods sen būs pagājis, neatgrie­zeniskie galvas un muguras smadzeņu šūnu sairšanas procesi būs attīstījušies tik tālu, ka nekādas cerības nepaliks.

Jo taisnība.

Jā varētu tūlīt uz vietas ielaist kuģī izplatījuma aukstumu. Bet kā to izdarīt? Pa ikvienu atveri mo­mentāni izplūdis ārā viss gaiss, un vakuumā esošos ķermeņus saplosīs iekšējā spiediena spēks. Bet no ārpuses iekļūt kuģī, ja tas atrodas izplatījumā, nav iespējams, — kuģiem nav izejas kameru.

Jā, tātad atkal kavēšanās. Pēc tam kad H-76 būs nogādāts uz Marsa, to vajag novietot slēgtā telpā, kas būtu izolēta no Marsa atmosfēras. Un tikai tur var atvērt ieejas lūku.

Visā visumā paies stundu divdesmit.

Jo taisnība. Ja viņi gājuši bojā, nav nekādu cerību! Ja gājuši bojā … Bet vai viņi varēja neaiziet bojā?! Lūcijs izmisumā gandrīz plūca sev matus. Kāpēc viņš pats nebrauca Dmitrijam līdzi uz Marsu? Viņš nekad nebūtu tam ļāvis lidot ar darba kuģi. Viņš nebūtu, pieļāvis tādu risku. Volgins vajadzīgs zinātnei. Viņš taču nodzīvoja tikai pusgadu, vēl nebija pienācis

laiks pat sākt ar viņu pētījumus, lai uzzinātu, kā organisms asimilējies. Ar viņa nāvi zinātne zaudēja visu, ko bija ar tādām pūlēm sasniegusi.

Taču zinātnes apsvērumi skāra Lūcija prātu tikai garām ejot. Viņš izjuta dziļas cilvēciskas bēdas, viņš mīlēja Dmitriju kā miesīgu dēlu.

Šā laikmeta cilvēki jau sen nezināja, ko nozīmē zaudēt savu bērnu. Vecāku bēdas bija ļoti reta parā­dība. Tagad tās uzbruka reizē četrām ģimenēm.

Pie Jo griezās ne tikai Lūcijs, aizmirsis bēdu uzplū­dumā par savām zināšanām, pie viņa kā pie pēdējā cerības salmiņa meklēja palīdzību arī Kerija, Vladi­mira un Čārlija vecāki. Jo un Lūcijs taču bija atdzī­vinājuši Volginu!

Un vecais mediķis bija spiests katram paskaidrot: ja H-76 komandas locekļi miruši, tad atgriezt tos dzīvē nav iespējams.

«Ja …»