Viesis no bezgalības

Šis īsais vārdiņš, ko izmeta pazīstamais ārsts, Zināt­nes padomes loceklis, viesa cerības.

Tas aplidoja visu Zemi, par to uzzināja ekspedīciju darbinieki uz Venēras, stacijas celtnieki uz Marsa, raķetoplānu un iznīcinātāju vienību komandas.

Jo sacīja: «Ja viņi miruši!» Tātad Jo pieļauj domu, ka viņi var būt dzīvi.

Zinātnieka milzīgā autoritāte piešķīra nejauši iz­teiktajam vārdam reālu jēgu.

Un stundu pirms Ērika eskadriļas ierašanās uz Marsa sāka darboties visi Zemes ekrāni. Spēcīgās starpplanētu sakaru stacijas, darbodamās gandrīz ar maksimālo jaudu, nepārtraukti nodrošināja skaidru redzamību.

Lūcijs nebrīnījās, kad pie viņa ieradās kosmonauti, kas bija atbraukuši no Ļeņingradas. Viņš būtu izbrī­nījies, ja viņi to nebūtu darījuši. Kopā ar kosmonau­tiem Lūcijs devās uz Zinātnes padomes filiāles ēku, kur bija visspēcīgākais ekrāns pilsētā.

Jo un divdesmit astoņi pazīstami mediķi un biologi jau bija tur.

Jo tūlīt pat uzrunāja Lūciju un pastāstīja, ko viņi nolēmuši ieteikt darīt ārstiem uz Marsa:

—   Jānogaida, kas tiks konstatēts, kad uz Marsa nogādās H-76. Vai kuģa komandas locekļi būs dzīvi vai miruši? Pirmajā gadījumā viss atkarīgs no tā, kādā stāvoklī tie atrodas. Ja dzīvība tikko turas, ja ātra nāve nenovēršama, ķermeņi tūlīt jāsasaldē, jo uz Marsa tos nevar glābt. Bet šeit uz Zemes mēs tos atdzīvināsim.

—   Ar Dmitriju to nedrīkst darīt, — Lūcijs teica.

Likās, Jo bija izbrīnījies. Taču viņš neko neiebilda

pret šiem vārdiem, kurus teica tas, kas vairāk par visiem bija ieinteresēts saglabāt Volgina dzīvību. Viņš saprata, ko domāja draugs.

—   Gadījumā, ja viņi miruši, — Jo turpināja, — mēs tomēr nezinām, kad iestājusies nāve. Kuģis ir slēgts. Neviens nav redzējis, kas tur notiek. Varbūt nāve iestājusies ne tūlīt, bet ceļā, pavisam nesen. Tad atkal vajag ķermeņus nekavējoties sasaldēt.

—   Pareizi.

—   Koncentrēsim visus spēkus, lai glābtu Dmitriju. Bet, — Jo nedroši piebilda, — pieņemsim, ka viņš tomēr nomirs …

Lūcijs atbildēja mierīgi, dīvaini vienaldzīgā balsī:

—   Pirms mēs atdzīvinājām Dmitriju, notika vis­pasaules diskusija. Es pats aizstāvēju mūsu tiesības viņu atdzīvināt. Un mēs to izdarījām. Vai jūs zināt,

Jo, kur mēs esam kļūdījušies? Varbūt Dmitrijam šī negaidītā nāve ir laime. Es uzskatu, ka tagad mums nav tiesību.

—   Tātad …

—   Vajadzēs pakļauties liktenim. Dmitrijs Volgins ir cilvēks, nevis izmēģinājumu dzīvnieks.

Zinātnieki klusēdami saskatījās. Ja pats Lūcijs tā runā, tad tas nozīmē, ka nav uz ko cerēt. Tikai pa­teicoties viņam, tikai ar viņa spēcīgo atbalstu, Vol­gina atdzīvināšanas piekritēji uzvarēja. Bezcerīgi būtu ierosināt jaunu diskusiju, ja iepriekš zināms, ka Lūcijs būs pret atdzīvināšanu.

Kotovs pārtulkoja Lūcija vārdus saviem biedriem. Viņā noklausījās ar milzīgu izbrīnu. Visi zināja, cik dedzīgi, ar cik tīrām tēva jūtām Lūcijs mīlēja Vol­ginu.

Ksenija Staņislavska nodūra acis. Tikai viņa viena zināja, kāds cēlonis izraisījis vārdus, kuri visus tā pārsteidza.

«Bet ja nu es esmu kļūdījusies?» viņa domāja, apjukusi un apmulsusi, sirdsapziņas pārmetumu mo­cīta. «Ja nu Dmitrijs ies bojā manas vainas dēļ?»

Viņa dziļi nožēloja savus vārdus, kas bija paspru­kuši, satiekot šorīt no rīta Lūciju. Bet viņa nezināja, nevarēja pat nojaust, ka tie atstās uz Lūciju tādu iespaidu.

Tas notika gandrīz nejauši. Viņa sajauca durvis un iegāja Lūcija mājas laboratorijā. Viņš bija viens, sēdēja atzveltnes krēslā pie darba galda un likās dziļi iegrimis domās. Izdzirdot viņas soļus, Lūcijs sa­trūkās un pacēla galvu.

—   Atvainojiet! — Ksenija teica, pasperdama soli atpakaļ.

—   Nē, nāciet iekšā! — Lūcijs atsaucās. — Man vienam ir smagi. Palieciet brītiņu pie manis. Neviena nav uz Zemes — ne Eras, ne Mērijas.

Kseniju pārsteidza viņa balss noskaņa, sejas iz­teiksme, kaut kāda bērnišķīga bezpalīdzībā visā viņa varenajā stāvā.

Spēcīgo cilvēku ar nesalaužamo gribu nomāca uzbrukušās bēdas.

Un Ksenijas sirdī pamodās pret Lūciju neizturams žēlums. Viņai gribējās to apkampt, piekļaut tā galvu sev pie krūtīm un teikt: «Raudiet, asaras atvieglo.» Bet viņa nevarēja pat iedomāties, ka Lūcijs varētu raudāt.

Viņa piegāja, apsēdās blakus un saņēma Lūcija roku savējā.

—   Redzi, Ksenij, — Lūcijs teica. — Nav vairs mūsu Dmitrija! Kāpēc es neklausīju sava tēva pa­domam? Kāpēc viņu atdzīvināju?

—   Tā vajadzēja. Un Dmitrijs bija lepns, ka kalpo­jis zinātnei. Viņš to bieži teica man un Marijai.

—   Viņš dzīvoja tik īsu brīdi. Bet būtu varējis dzīvot ilgi, ļoti ilgi.

Un tad nu Ksenija arī pateica Lūcijam liktenīgos vārdus:

—   Grūti pateikt, kā Dmitrijam labāk. Es zinu, es dzirdēju viņa sarunu ar Igoru Vtorovu. Viņu jūsu pasaulē mocīja nepilnvērtības apziņa. Viņš teica, ka labāk mirt nekā palikt malā no sabiedriskā darba.

Lūcijs cieši palūkojās viņā.

—   Jā, — viņš teica, — es to zinu. Paldies, Ksenij! Jūs man atgādinājāt to, ko es nedrīkstēju aizmirst. Esmu ne tikai zinātnieks biologs, bet arī viņa tēvs.

Viņš atspieda galvu rokas un ilgi sedeja nekustē­damies.

Ksenija to pateica, lai atvieglotu Lūcija bēdas, cenzdamās palīdzēt, kā prata. Ja viņa būtu zinājusi…