Viesis no bezgalības

Pēc tam Lūcijs pacēla galvu un nočukstēja:

—   Jā, tā būs labāk.

Un tagad Ksenija saprata, kādu lēmumu Lūcijs tobrīd bija pieņēmis.

Cilvēks viņā bija uzvarējis zinātnieku.

Ilgo klusumu pārtrauca Jo.

—        Ja mēs jūs pareizi sapratām, Lūcij, — viņš teica, — tad Volginu nav jāmēģina glābt?

—        Ja viņš miris. Bet, ja dzīvs, mūsu pienākums ir darīt visu, lai saglabātu viņam dzīvību. Pasvītroju, saglabāt. Jūsu ieteiktais paņēmiens nav attiecināms uz Dmitriju.

—   Lai notiek tā, kā jūs vēlaties.

Lūcijs nodrebēja, dzirdot vārdu «vēlaties», bet neko neteica. Viņš apsēdās un ar roku aizsedza acis.

Jo paskatījās uz Lūciju un atcerējās. Tāpat, tādā pašā pozā Lūcijs sēdēja neaizmirstamajā Zinātnes pa­domes sēdē, kad pirmo reizi tika izšķirts Volgina lik­tenis. Gluži tāpat.

Viens no zinātniekiem runāja ar kādu pa kabatas teleofu. Pēc tam viņš pagriezās pret ekrānu.

Zilu un violetu koku audze ietvēra plašu laukumu, kur vajadzēja nolaisties eskadriļas kuģiem. Tālumā pa kreisi mirdzēja Faetongradas kupols. Tumša de­bess, retas zvaigznes. Marss!

Kāds piegāja pie laukumā uzstādītā aparāta. Cil­vēka galvu sedza hermētiska ķivere, uz muguras bija redzams gaisa rezervuārs. Viņš pienāca cieši klāt pie

ekrāna un, liekas, skatijas tieši uz visiem zāle eso­šajiem.

—   Jūlij! — teica viens no Zemes zinātniekiem, — kas darīts, lai ātrāk realizētu mūsu plānu? Kādus pasākumus jūs esat veicis? Jūs klausās trīsdesmit Zinātnes padomes locekļu. Paziņoju jums mūsu lēmumu: Dmitriju Volginu nesasaldēt nekādā gadī­jumā.

Ksenija saprata pēdējos vārdus un neviļus atska­tījās uz Lūciju. Viņš sēdēja tajā pašā pozā.

Tātad beigas! Ja Dmitrijs miris, viņu nemēģinās glābt tā kā pārējos. Lēmums negrozāms.

Viņa redzēja, kā pa Lūcija pirkstu starpām nori­tēja un nokrita asara.

Ksenija strauji aizgriezās, bet neizturēja un iešņuk­stējās.

Likās, ka to neviens nemanīja. Neviens skatiens nepievērsās viņai.

Lēni ritēja laiks, kas bija vajadzīgs, lai jautājums no Zemes aizsteigtos līdz Marsam un pienāktu atbilde. Marss bija tālu.

Bet tad Jūlija lūpas sakustējās, atskanēja viņa balss.

—    Līdzko H-76 nolaidīsies, to nolemts pārsegt ar hermētisku futrāli. To darīs tepat, uz vietas. Futrālis un gaisa rezervuāri sagatavoti. Kopā ar mani kuģī tūlīt dosies vēl divi ārsti un tie, kas nesīs visu sasal­dēšanai nepieciešamo. Mēs nekavēsimies. Ja koman­das locekļi būs vēl dzīvi, tos ievietos sagatavotajā atomlidmašīnā, kas atradīsies zem tā paša futrāļa. Sasaldēšanu izdarīs kā nāves gadījumā, tā arī tad, ja draudēs briesmas, ka tā var drīz iestāties. Izņē­mums ir Dmitrijs Volgins. Jūsu rīkojums visus pār­steidza. Lai būtu garantija, lūdzam to atkārtot.

—   Ar jums runā Jo, Padomes loceklis. Apstiprinu: Dmitriju Volginu nesasaldēt nekādā gadījumā. Jūsu veiktos pasākumus atzīstam par labiem. Vēlam sek­mes.

Saruna beidzās.

—   Padomājiet labi! — Kotovam paspruka. — Vēl nav par vēlu.

Lūcijs nepakustējās, pārējie klusēja. Vairāki ska­tieni pievērsās Lūcijam. Šie cilvēki acīmredzot jutās nelāgi, taču neviens nemēģināja Lūciju pārliecināt. Kas gan cits lai izlemtu šo smago jautājumu, ja ne viņš, viņam uz to bija divkāršas tiesības.

Pēkšņi Lūcijs strauji atņēma no acīm roku. Viņa seja bija bālāka nekā krīts.

—   Ja Dmitriju otrreiz atdzīvinātu, — viņš aizsma­kušā balsī teica, — tad viņš nenodzīvos ilgāk par trim gadiem. Viņam šāds sasniegums neko neno­zīmē. Bet mēs … — Lūcijs pārlaida skatienu zināt­niekiem, kas raudzījās uz viņu, daudzi no tiem bija palīdzējuši Volginu atdzīvināt, — ja mēs pieļāvām viņa bojā eju … Viņš ir cilvēks, bet nevis izmēģi­nājuma dzīvnieks, — Lūcijs sarūgtinājuma pilnā balsī atkārtoja.

—   Izlemts, Lūcij, — Jo laipni sacīja. — Jums tais­nība.

—   Cerēsim… — Kotovs iesāka, bet viņu pār­trauca kāda zinātnieka izsauciens:

—   Eskadriļa!

Pie Marsa debesīm parādījās darba kuģi. Viņi lidoja ciešās rindās. Bija redzams, ka četri kuģi ved piekto, acīmredzot H-76.

—   Viņi izmantojuši magnētus, — kāds teica.

Raidītāja aparāta objektīvs pagriezās, un kļuva

redzams spilgti sarkans aplis, kura malā stāvēja atom­lidmašīna un daži cilvēki. Šajā vietā vajadzēja no­laist lejā bez vadības palikušo kuģi. Visapkārt bija sastājušies diezgan daudz cilvēku.

Pirmie strauji nolaidās zemē, mazliet sāņus, H-71 un H-80. Tas droši vien bija darīts tādēļ, lai Vtorovs un Križevskis varētu redzēt visu notiekošo.

Pēc tam četri kuģi lēnām piesardzīgi novietoja sar­kanā apļa centrā M-76, izslēdza magnētus un atkal pacēlās. Pārējie kuģi palika karājamies gaisā virs apļa.

Piebrauca četras mašīnas. Neiedomājamā ātrumā virs kuģa, atomlidmašīnas un cilvēkiem pārklājās caurspīdīgs kupols.

Pēc tā, ka kupola iekšpusē palikušie cilvēki tūlīt noņēma ķiveres un pienāca pie kuģa lūkas, varēja spriest, ka radīts jau normāls gaisa spiediens.

Jūlijs un viņa pavadoņi nozuda M-76 iekšienē.

Aizritēja mokošu gaidu pilnas minūtes.

—       Viņiem uz Marsa taču viss jau zināms, — kāds ieteicās.