Viesis no bezgalības

Un patiešām, tur jau droši vien visu zināja. Raidī­jums taču nenotika acumirklīgi: skatītāji uz Zemes redzēja visu notiekošo ar četrpadsmit piecpadsmit minūšu nokavēšanos.

Un tad beidzot viņi ieraudzīja, kā no kuģa citu pēc cita iznesa trīs garenus priekšmetus un novietoja atomlidmašīnā. Tās bija saldēšanas kapsulas.

Tajās atradās trīs, tagad jau, bez šaubām, nedzīvi ķermeņi.

Kas tie bija? Protams, Kerijs, Vladimirs un Čār­lijs. Volginu taču nevajadzēja sasaldēt.

Pēc tam parādījās nestuves. Nekustīgais ķermenis uz tām bija apsegts ar pārklāju. Arī nestuves novie­toja atomlidmašīnā.

Dmitrijs Volgins!

—   Protams! — Jo nočukstēja.

Kupolu noņēma. Atomlidmašīna pacēlās gaisā un nozuda Faetongradas virzienā.

Lūcijs ar visu augumu padevās uz priekšu.

—       Kāpēc viņi tā steidzās? — viņš drebošā balsī jautāja.

Un pēkšņi atskanēja balss:

—       Zeme! Zeme! Klausieties visi! Veikts liels varoņ­darbs. Upurējot savas dzīvības, H-76 komanda — Ke­rijs, Čārlijs, Vladimirs — glābuši Dmitrija Volgina dzīvību. Gods un mūžīga slava varoņiem!

4.

Par to, kas bija noticis uz H-76, Zemes iedzīvotāji uzzināja tikai nākamajā dienā, pēc tam kad speciālā raķetoplānā uz Marsu aizlidoja Jo un Lūcijs.

Starpplanētu teleofa sakaru aparāta priekšā uz­stājās Jūlijs — iznīcinātāju vienību galvenais ārsts.

— Draugi! — viņš teica. — Man ir lemts paziņot jums bēdīgu vēsti. Jūs jau zināt, kādos apstākļos darba kuģa H-76 komanda sadūrās ar Faetona vielu, ko sauc par «melno mirdzumu». Pirms divdesmit pie­ciem gadiem šāda sadursme izraisīja veselas eskadri­ļas bojā eju, trīsdesmit sešu cilvēku bojā eju. Otrā

sadursme nebeidzās ar tik grandiozu katastrofu. Tas izskaidrojams ar to, ka iznicinātāju komandas zina par draudošajām briesmām. Sakarā ar to risks stipri mazinājies. Taču cīņā ar dabas spēkiem upuri ir gan­drīz neizbēgami, un mēs no tiem nevairāmies, jo darbu vajag pabeigt, lai tur vai kas. Jaunā Faetona orbītai jābūt iztīrītai laikā, un tā tiks iztīrīta.

Kā tagad noskaidrojies, uz asteroīda ®-277, kas acīmredzot ir bijis daļa no bojā gājušā Faetona ārējā slāņa, atradusies viena no lielākajām «melnā mir­dzuma» glabātavām, un tā palikusi neskarta. Vairāk nekā simttūkstoš gadu šī bīstamā viela nogulējusi uz mazās planētas, kamēr to iztraucēja H-76 izstarojums» Nelaimīgas sagadīšanās dēļ darba kuģis atradās tieši pretī apakšzemes glabātavai. Kuģa komandieris Ke­rijs, redzēdams, ka sākas kodolreakcija, mēģināja pa­virzīties sāņus, taču, lai gan viņa lēmums ir pilnīgi attaisnojams, labāk būtu bijis tūlīt lidot atpakaļ. Šeit pieļauta kļūda, saprotama un piedodama, tomēr kļūda, kas būs laba mācība turpmāk. Zaudētajam lai­kam bija liktenīga nozīme. Mēs vēl nezinām, ko no­zīmē oranžās liesmu mēles, par kurām mums stāstīja citu kuģu komandas, taču acīmredzot tieši tās ir cil­vēkiem visbīstamākās. Kas notika uz kuģa H-76, mēs varbūt uzzināsim no vienīgā liecinieka, kas palicis dzīvs, — no Dmitrija Volgina. Taču patlaban viņš vēl atrodas bezsamaņas stāvoklī un viņa dzīvība nepavi­sam nav garantēta. Es varu jums pastāstīt tikai to, ko redzējām mēs, kuri pirmie iegājām kuģī, kad tas bija nogādāts uz Marsa. Aina, kas pavērās mūsu priekšā, ļauj skaidri secināt, ka Kerijs, Vladimirs un Čārlijs bija darījuši visu, ko varējuši, lai glābtu savu pasa­žieri, savu viesi — Dmitriju. Viņu varonīgās rīcības

motīvi skaidri: viņi zināja, kāda ir Dimtrija Volgina nozīme Zemes zinātnē. Mēs redzējām šādu ainu: uz grīdas pie pults gulēja Volgins, ietīts pretizstarojuma auduma, kura viens gals bija sažņaugts mirušā Čār- lija roka. Dmitrija galvā bija ķivere, no kuras stiepās šļūtene uz skābekļa aparātu. Aparāta krāns bija at­vērts, un poza, kādā pie tā atradās Vladimirs, neatstāj šaubu, ka viņš atvēris krānu savā pēdējā dzīvības mirklī. Kerijs atradās blakus, sažņaudzis rokās trīs gabalus pretizstarojuma auduma — sev un saviem biedriem. Turpat gulēja trīs ķiveres. Ir pilnīgi skaidrs, ka Dmitrijs, būdams fiziski vājāks, pirmais zaudējis samaņu un nespējis vairs pats sevi aizsargāt. To darī­juši viņa pavadoņi, ziedodami sevi, jo ietīties audumā un uzmaukt ķiveres viņi paši vairs nav paguvuši. No kā vajadzēja aizsargāties, mēs nezinām, taču briesmas trim bojā gājušajiem acīmredzot bija skaidras. Man ļoti grūti runāt tālāk, bet jums jāzina viss. Bojā gā­jušo tuvinieki jau zina. Mutes dobums, rīkle, plaušas, audi ap plaušām visiem trim burtiski sadeguši. Nav šaubu, ka pēdējos dzīves mirkļos viņi elpojuši uguni. Un, lai gan cietuši tik briesmīgas mokas, visu veikuši līdz galam. Volginam, cik var spriest pēc aparātu no­rādījumiem, iekšējie apdegumi nenozīmīgi. Taču viņš ir pilnīgi paralizēts. Kā beigsies šī paralīze, kuras cē­loņus mēs nezinām, grūti pateikt. Patlaban pie Dmit- rija ir Lūcijs, Jo un vairāki citi lieli speciālisti.

Iznīcinātāju vienību personiskais sastāvs uzdeva man ierosināt vispasaules mēroga apspriešanai priekš­likumu — iemūžināt H-76 komandas trīs locekļu vār­dus. Paziņojiet savas domas noteiktajā kārtībā.