Viesis no bezgalības

Informācija par Dmitrija Volgina veselības stā­vokli tiks sniegta katru dienu.

Paviljons Kipras salā atkal uzņēma zem sava ku­pola tikpat nekustīgo Dmitrija Volgina ķermeni kā pirms dažiem gadiem. Taču tagad viņš bija dzīvs.

Smagās paralīzes cēlonis vēl joprojām palika ne­skaidrs. Sirds pukstēja lēnām, bet ritmiski un noteikti, elpošana bija sekla, bet mierīga, nebija šaubu, ka paralizēta nervu sistēma. Aparāti rādīja, ka smadze­nēs nerodas pat domu atblāzma.

Vienīgi tikko manāmā krūšu kurvja cilāšanās un dabiskā ādas krāsa liecināja, ka Volgins dzīvs.

Jo un Lūcijs atkal pārcēlās uz Kipru. Šurp atlidoja arī visi Volgina draugi — Vladilens, Mērija, Mun­cijs, kosmonauti no «Ļeņina», Sergejs, Josi, pat Ēriks, kas uz laiku pameta savu darba kuģi.

Atkal visa Zeme bija satraukta, atkal cilvēce ar nepacietību gaidīja ziņojumus no Kipras.

Faetonieši, kas būtībā bija vienīgie katastrofas vai­ninieki, ierosināja izsaukt no savas planētas lielākos speciālistus staru slimībās, un viņu ierosinājums tika ar pateicību pieņemts. Taču faetoniešu zinātnieki va­rēja ierasties ne agrāk kā pēc vairākiem mēnešiem-

Jo un Lūcijs izmēģināja visus viņiem zināmos līdzekļus — mīklainā slimība nepakļāvās nekam. Vol­gina stāvoklis neuzlabojās, taču arī nepasliktinājās, bet tas jau viesa cerības.

Viņu baroja mākslīgi. Paviljonā bija saglabājušies visi aparāti, visas ierīces un iekārtas, ko izmantoja Volgina atdzīvināšanas periodā, — neko nevajadzēja gādāt no jauna. Pat speciālo barojošo šķīdumu rezer­ves bija saglabājušās. Kopš tā brīža, kad Volgins at­stāja paviljonu un aizlidoja uz Muncija māju, bija pagājis tikai mazliet vairāk par. pieciem mēnešiem.

Dienas ritēja, nenesot neko jaunu.

Divas nedēļas pēc Volgina nogādāšanas atpakaļ uz. Zemes, Kiprā ieradās Eija. No viņa puses tas bija ļoti pašaizliedzīgs solis. Uz Zemes vispār, bet Kipras salā jo sevišķi faetoniešiem bija par karstu. Pat uz Marsa viņi jutās tā kā eiropieši tropos. Kopā ar Eiju at­lidoja vienīgais Zemes cilvēks, kurš kaut cik prata runāt faetoniešu valodā, — inženieris Hozē.

—   Mēs saņēmām no Faetona radiogrammu, — Eija sacīja, — kurā doti norādījumi, kā apskatīt slimnieku. Atļaujiet man viņu izmeklēt.

Tā šī frāze skanēja Hozē tulkojumā. Bet Eija ne­runāja par radiosakariem. Lai sazinātos ar savu dzim­teni, faetonieši lietoja aparātus, kuru darbības prin­cipi bija gluži citi, uz Zemes vēl nepazīstami. Šo aparātu nosaukums nebija pārtulkojams.

Eiju aizveda pie Volgina.

—   Uz Faetona, — Eija teica pēc apskates, — pa­reizi sapratuši notikušo. Šāds stāvoklis radies staru iedarbības rezultātā… — Viņš izrunāja vairākus stieptus patskaņus. — Cietušais ir atradies to iedarbī­bas zonā īsu laika sprīdi. Tas viņu glābis.

—   Kas mums jādara? — Lūcijs jautāja.

—   Mūsu zinātnieki ieteic nedarīt neko, kamēr viņi atlidos. Barojiet slimnieku pēc iespējas retāk un pēc iespējas ar vieglāku barību. Palieliniet skābekļa dau­dzumu gaisā, ko viņš elpo, par desmit piecpadsmit procentiem salīdzinājumā ar normālo.

—   Cik ilgi tas var vilkties?

—   Domāju, ka gadu vai pusotra, pēc mūsu laika aprēķina. Taču iespējams, ka arī ilgāk. Es taču esmu biologs, nevis mediķis.

—   Vai slimniekam draud briesmas?

Eija noplātīja rokas:

— Uz to es neko nevaru atbildēt. Pagaidiet, kamēr no Faetona atlidos mediķi.

Tika nolemts sekot Eijas padomam. Zemes līdzekļi nepalīdzēja — atlika cerēt uz faetoniešiem. Viņu me­dicīna, tāpat kā visa zinātne, bija priekšā Zemes me­dicīnai vismaz par pusotra tūkstoša gadu.

Eija aizlidoja atpakaļ uz Marsu.

Gaidīšana likās vēl mokošāka. Pie Volgina gultas dežurēja dienu un nakti. Uzmanīgas, mīlestības pilnas acis nepārtraukti sekoja tam, ko rādīja ierīces, kuras reģistrēja vismazākās izmaiņas viņa ķermeņa orgā­nos. Taču nedēļas ritēja, bet Volgins joprojām palika dzīvs mironis.

H-76 komanda tika svinīgi apglabāta tā, kā šajā laikmetā bija parasts. Priekšlikumu, ko bija ierosinā­juši iznīcinātāju vienību darbinieki, visa Zemes cil­vēce pieņēma vienbalsīgi. Panteonā, kur zelta plāk­snēs bija iekalti izcilāko cilvēku vārdi un kur pašā centrā atradās Vladimira Iļjiča Ļeņina mirstīgās atlie­kas, parādījās trīs jaunas rindas:

«KERIJS — iznīcinātāju vienības darba kuģa H-76 komandieris.

ČĀRLIJS — … darba kuģa… stūrmanis.

VLADIMIRS — … inženieris.»

Tas bija Jaunās ēras cilvēkiem lielākais gods. Tā bija nemirstība.

Beidzot pienāca tā diena, kad faetoniešu kosmosa kuģis nolaidās Cereras kosmodromā. Tur jau vairāk nekā divas nedēļas gaidīja speciāli iekārtots raķeto­plāns, kurā bija radīti faetoniešiem pierastie klima­tiskie apstākļi. Četri pavecāki faetonieši atlidoja tajā tieši uz Kipras salu.