Viesis no bezgalības

Arī šeit viss bija sagatavots. Viņus novietoja mājā, kur bija spēcīgas gaisa atvēsināšanas ierīces, faeto­niešu mēbeles, virtuve, kurā gatavoja faetoniešu ēdie­nus. Viņiem bija paredzēti īpaši apģērbi un galvas­segas, kas atvēsināja ķermeni. Pat daļu dārza, kas piekļāvās mājai, pārsedza ar caurspīdīgu kupolu, kurš vājināja saules-starus. Tikai pašā ārstniecības pavil­jonā, pie Volgina gultas, faetoniešu zinātniekiem va­jadzēja atrasties viņiem neparastos temperatūras ap­stākļos.

Zemes cilvēki darīja visu, lai tie, uz kuriem lika pēdējās cerības izārstēt Volginu, justos uz svešās planētas pēc iespējas labāk.

Zinātnieki pastāstīja, ka Jaunā Faetona iedzīvotāji ļoti interesējas par Zemes neparastā cilvēka likteni, ka pirms aizlidošanas viņi saņēmuši labas veiksmes vēlējumus burtiski no visiem saviem tautiešiem.

Volgins bija četru planētu uzmanības centrā.

Viņu izmeklēja ilgi un rūpīgi. Divpadsmit dienas faetoniešu zinātnieki atteicās kaut ko ziņot cilvēkiem, kas nepacietīgi gaidīja. Faetonieši savu darbu veica klusējot ffh nesteidzoties. Viņu lēnās kustības, bez­galīgās savstarpējās sarunas klusībā kaitināja visus Volgina draugus. Salīdzinājumā ar šiem četriem Aja un Eija likās kustīgi kā dzīvsudrabs.

Taču vajadzēja bruņoties ar pacietību un gaidīt. Neviens nešaubījās, ka Faetons atsūtījis uz Zemi sa­vas zinātnes visizcilākos pārstāvjus. Ja pat viņi ne­spēs glābt Volginu, tad to neglābs neviens.

Zemes cilvēka organisms faetoniešiem bija sen un labi pazīstams, viņiem nevajadzēja konsultāciju, un viņi nevienam neko nevaicāja. Bez ierīcēm, ko faeto­nieši atveda līdzi, pēc viņu norādījumiem tika izgata­voti vēl daudzi uz Zemes nepazīstami aparāti. Tie nomainīja izstarotājus, kurus izmantoja, Volginu at­dzīvinot. Faetoniešu rīkojumus, lakoniskus un pre­cīzus, Zemes valodā pārtulkoja inženieris Hozē. Pā­rējo uzzināja no rasējumiem un shēmām.

Lai arī cik lēnām no Zemes cilvēku viedokļa strā­dāja faetonieši, visam pienāk gals. Trīspadsmitās die­nas rītā Jo un Lūcijs tika uzaicināti noklausīties fae­toniešu konsilija slēdzienu.

Nepanesami garā saruna ilga četras stundas.

Zinātnieku secinājumi bija pilnīgi noteikti.

—   No «melnā mirdzuma» stariem cietušais cilvēks nav paralizēts. Tā ir staru slimība, ko uz Faetona sauc … — sekoja nepārtulkojams vārds. — Dzīvībai briesmas nedraud. Bet viņš atradīsies nekustīgā stā­voklī četrus jūsu gadus. Nekāda ārstēšana nav vaja­dzīga. Jāuztur tikai organisma spēki ar tādiem paņē­mieniem, kādus mēs jums norādīsim.

—  Vai viņš būs pilnīgi vesels, kad nāks pie sa­maņas?

—   Jā, būs pilnīgi vesels. Slimība neatstās nekādas pēdas. Ja tiks precīzi izpildīts mūsu noteiktais režīms.

—   Vai būs vajadzīga jūsu klātbūtne?

—   Viens no mums paliks uz Zemes.

—   Vai jums tagad skaidrs, kāda ir «melnā mir­dzuma» staru iedarbība? — Hozē jautāja faetoniešiem.

—   Viss kļuvis ārkārtīgi skaidrs. Mēs tagad zinām, kas ir šis noslēpumainais «melnais mirdzums». Ja šī viela vēl kaut kur palikusi, jūsu cilvēki var nebai­dīties. Uz Marsa ar Eijas lingvistiskās mašīnas palī­dzību mēs jūs sīki iepazīstināsim ar «melnā mirdzu­ma» atomāro un molekulāro uzbūvi. Jūs viegli varē­siet konstruēt ierīci tā atklāšanai no attāluma.

— Brīnišķīgi! — Hozē iesaucās.

Viņam, kas strādāja iznīcinātāju vienībā, tas bija svarīgāks par visu, ko teica faetonieši. Darbā tiks novērstas vienīgās un galvenās briesmas.

Taču- Jo un Lūciju «melnais mirdzums» interesēja vismazāk. Viņi uzdeva faetoniešu zinātniekiem ve­selu virkni jautājumu, cenzdamies noskaidrot Vol­gina slimības cēloņus un tās gaitu. Viņi ļoti nožēloja, ka uz Zemes nav lingvistiskās mašīnas, kas prastu Zemes cilvēku un faetoniešu valodu, jo Hozē tulko­jums nebija visai precīzs. Tomēr viņi spēja izlobīt pašu galveno.

Tagad viņiem vairs nevajadzēja sekot sava pa­cienta stāvoklim, it kā taustoties pa tumsu.

Trīs faetonieši aizlidoja atpakaļ uz dzimteni, viens, ko sauca par Ieiju, palika Kipras salā. Steidzīgā kārtā tika izgatavota lingvistiskā mašīna faetonieša saru­nām ar cilvēkiem. Iemācīties Zemes valodu Ieija ne­varēja: faetoniešu balss saites bija tā izveidotas, ka viņi nevarēja izrunāt vairāk nekā pusi Zemes valodas skaņu.

Mērija nolēma, lai tur vai kas, iemācīties runāt fae- toniski. Viņa palika pie tēva.

Vispārējais satraukums norima. Volgins atkal tiks izslēgts no dzīves, šoreiz uz četriem gadiem, bet pēc tam viņš atgriezīsies pie cilvēkiem. Faetoniešu vārdi nevienā neradīja šaubu — bija skaidrs, ka viss beig­sies labi.

Volgina dzīvībai briesmas nedraudēja — tas bija pats galvenais!

CETURTĀ NODAĻA 1.

No četru gadu ilgās letarģijas Volgins pamodās uzreiz. Nebija pusnesamaņas stāvokļa, neskaidru domu, atmiņas traucējumu. Viņš vienkārši pamodās, kā bija vienmēr paradis pamosties.

Un tūlīt atcerējās visu, ko bija redzējis un sajutis pirms samaņas zušanas.

Bija tumšs. Viņš gulēja mīkstā un ērtā gultā. Ne­skaidri varēja saskatīt priekšmetus — naktsgaldiņu, vairākus mīkstos krēslus, galdu.

Acīmredzot bija nakts.