Viesis no bezgalības

«Skaidrs!» Volgins nodomāja. «Es atrodos uz Marsa. Eskadriļa ir atgriezusies tur pēc dīvainā atgadījuma ar ®-277. Bet es taču zaudēju samaņu, kāpēc gan mani neievietoja slimnīcā? Jā, viņiem nav slimnīcu … Bet kāpēc tādā gadījumā es esmu viens? Nav pat kopējas.»

Ar pierastu, domās izteiktu pavēli viņš lika atvēr­ties logam, ja tāds būtu istabā.

«Logs» atvērās. Tumšais aizkars pašķīrās, un pēkšņi Volgina guļvietu skāra mēness stars.

«Ak tā! Esmu uz Zemes. Vēl dīvaināk. Vai tiešām es būtu tik ilgi gulējis?»

Volgins jutās tik parasti, ka viņam ir prātā nenāca, ka varētu būt bijis nesamaņā. Droši vien viņu bija tikai iemidzinājuši.

Bet vai tagad viņš ir slims vai vesels? Tas nebija zināms.

Pilns mēness lēja savu gaismu visapkārt, un Vol­gins saprata, ka šī istaba viņam pilnīgi sveša. Šeit viņš nekad nebija bijis.

Gulēt viņam negribējās, bet celties augšā no gultas viņš neuzdrīkstējās. Varbūt nedrīkstēja staigāt…

«Ja tas tā būtu,» viņš beidzot nolēma, «tad kāds pie manis sēdētu.»

Mulsināja virsdrēbju trūkums. Tās nekur neredzēja.

Volgins tomēr piecēlās.

Turklāt viņš nejuta nekādu nogurumu. Nē, acīm­redzot viņš ir pilnīgi vesels.

Volgins piegāja pie loga. Un tikai tur pamanīja, ka tas tiešām ir logs — tieša atvere sienā, nevis caurspī­dīga siena kā citās mājās. Lēns, ļoti silts vējš plivi­nāja Volgina matus.

Viņš apsēdās uz palodzes.

Bija patīkaini lūkoties uz mēnesi, uz zvaigžņoto debesi — tie bija tik ierasti, mīļi, labi pazīstami pēc tik nesenās melnās Visuma bezgalības.

0-277, gaišzilā mutuļojošā bumba … zaļās ugunti­ņas … kā liesma dedzinošais gaiss … Kerij a un Čār- lija sejas, saspringtas, plaši ieplestām, šausmu pilnām acīm… Labi, ka tas viss beidzies, pagājis, nogrimis pagātnē!

Nē, viņš vairs Zemi nepametīs! Pietiek kosmosa iespaidu!

Žēl tomēr, ka viņš neredzēja, kas notika tālāk. Acīmredzot nekas briesmīgs, citādi viņš nebūtu šeit, uz Zemes. No katastrofas ir izdevies izvairīties.

Bet ar viņu — Volginu — tomēr kaut kas ir noticis. Kāpēc gan viņu vajadzēja iemidzināt un nosūtīt uz Zemi, uz Kipras salu …

Volgins pēkšņi aptvēra, ka domās nosaucis vietu, kur atrodas. Protams, tas bija dārzs, kuru viņš toreiz redzēja pēc iznākšanas no ārstēšanās paviljona. Viņš to pazina instinktīvi. Tropu augi, šaurie, grantētie celiņi, baltās zaļumos grimstošās ēkas. Bet tur jau re­dzams pazīstamais paviljona kupols; šajā paviljonā pavadīti tik daudzi mokpilni mēneši.

Volgins sarauca uzacis un iegrima domās.

Ja viņš ir atvests šurp, tad tas nozīmē, ka gadījies kaut kas nopietns. Nevis tikai miegs pec ģīboņa. Kas gan noticis? Un cik ilgi viņš te atrodas?

Volginu mulsināja tas, ka viņš ir viens, ka tuvuma nav neviena cilvēka.

Volgins atgriezās gultā un apgūlās. Bet miegs ne­nāca. Viņš aizvēra «logu», taču arī tas nelīdzēja. Vol­gins juta, ka ir labi izgulējies un vairs neaizmigs.

Pasaukt kādu?

«Kāpēc modināt cilvēkus?» viņš nodomaja. «Lai guļ.»

Viņš sataisījās pacietīgi gaidīt rītu.

Pazīstama, tikko saklausāma skaņa sasniedza Vol­gina ausis — atvērās durvis.

Istabā kāds ienāca.

Loga aizkars mazliet pavērās. Volgins ieraudzīja, ka ienācēja ir sieviete. Kad tā pienāca tuvāk, viņš pazina Meļņikovu.

Volgins steidzīgi aizvēra acis. Viņu uzskata par slimu — tas bija skaidrs. Citādi nevarēja izskaidrot Meļņikovas ierašanos viņa istabā nakts vidū. Bet, ja tas tā, tad nācēju varēja satraukt Volgina pēkšņā pamošanās.

Marija Aleksandrovna pienāca pie gultas un no­liecās pār viņu. Acīmredzot Volgina mierīgie elpas vilcieni viņu nomierināja, un viņš pagriezās, lai ietu projām. Volgins saprata, ka Meļņikova dežurē un uzturas blakus istabā. Varbūt viņa ienāca tāpēc, ka

bija sadzirdējusi soļus, bet tagad pārliecinājās, ka tā tikai šķitis.

Doma, ka Meļņikova var aiziet, bet viņš atkal pa­liks viens uz nezin cik ilgu laiku, izbiedēja Volginu. Viņš klusu pasauca:

—   Marij!

Viņa strauji apgriezās. Logs vēl bija pusatvērts, un uz Meļņikovas sejas krita mēness gaisma. Volgins redzēja, ka viņa netic savām ausīm, bet saspringti raugās istabas puskrēslā, cenzdamās saskatīt Volgina seju. Viņš atkārtoja:

—   Marij!

Priecīgi iesaukdamās, Meļņikova pieskrēja viņam klāt:

—   Tu pamodies? Dmitrij! Dima!

Tā viņu kādreiz bija saukusi Irina!

—   Jāpaziņo visiem!

—        Pagaidi! — Volgins teica. — Nevajag nevienu modināt. Drīz būs rīts. Marij, nāc atpakaļ!

—   Bet man jāpasaka …

—   Nekas tev nav jāsaka. Es vēl guļu.

Viņa nedroši panācās atpakaļ.

—   Visi gaida, kad tu pamodīsies.

—        Gan pagaidīs vēl laiciņu. Apsēdies! Pastāsti pati, kas ar mani noticis. Es to gribu dzirdēt no tavas mutes.

Meļņikova apsēdās uz gultas malas.

—       Nezinu, tiesa … — viņa sacīja. — Lūcijs kate­goriski pavēlēja …

—        Es vēl neesmu pamodies, — Volgins smaidot atkārtoja. — Kad es pamodīšos, tu pasauksi Lūciju.