Viesis no bezgalības

Viņš izņēma no kabatas lupu un vērīgi aplūkoja katru marmora gabalu. Dažus viņš apmainīja vietām,

citus ar Lūcija palīdzību apgrieza otrādi. Beidzot viņš izslējās taisni, acīmredzot apmierināts ar padarīto.

—   Sākumā, — Muncijs teica, — es domāju, ka marmora gabalus vajadzēs vest uz laboratoriju un tikai tur varēs izlasīt uzrakstu. Bet tas ir pietiekami labi saglabājies, lai to varētu izdarīt tepat uz vietas.

Lūcijs ar šaubām palūkojās uz marmora gabaliem. Uz dažiem no tiem viņš saskatīja kaut ko līdzīgu burtiem, bet viņam nebija ne jausmas, kā tamlīdzīgas izdzisušas zīmes var salasīt.

—   Jo labāk … — viņš iesāka un apklusa.

Muncijs saklausīja dēla balsī klaju neticību un

iesmējās.

—   Burti pavisam izdzisuši, vai ne? — viņš ieteicās. — Un tomēr tu varēji pateikt, ka tie ir tieši burti, nevis nejaušas līnijas. Tātad no mana viedokļa tie ir saglabājušies lieliski. Mums reizēm jāatšifrē uzraksti, kas nespeciālistiem liekas pilnīgi nesaredzami. — Muncijs vērīgi ielūkojās tikko manāmajos izciļņos uz marmora virsmas, un tie acīmredzot viņu ieinte­resēja arvien vairāk. — Atnes man kādu mērinstru­mentu, vislabāk parasto metra mēru. Tas tieši šai gadījumā ir piemērotākais, — viņš paskaidroja, kad Lūcijs pasniedza lokanu metāla lineālu. — Pacelsim tur to gabalu. Tā… vēl mazliet… Tagad ir labi!

Pagāja stunda. Muncijs, nometies ceļos un ne uz mirkli neatņemdams no acīm lupu, līkņājās ap mar­mora gabaliem. Dažās vietās viņš attīrīja marmora virsmu ar naža asmeni; turklāt viņš izrunāja atse­višķus vārdus un frāzes, acīmredzot nedomādams par to, vai kāds viņā klausās vai ne. Vecais arheologs bija aizmirsis visu un aizrautīgi nodevās darbam.

—       Ir pirmais burts, — viņš pie sevis runāja, — — un vēl divi aiz tā, protams, ja tas ir pirmais vārds,' bet acīmredzot tā tas ir … Liela gabala trūkst… 2ēl!… Atkal pieci burti blakus … Tas ir viss, kas palicis no veselas garas rindas… Otrā rinda. Jā, tieši otrā … Nejēdzība … Tikai četri burti… Pa­maz! Jā, ļoti maz! Šīs otrās rindas garumu nevar noteikt. Un tas ir vēl sliktāk! … Bet nekas! … Tagad zemāk. Lielie burti… bet tikai trīs… toties bla­kus … Ļoti labi! Noslēpums sāk atklāties … Tagad pilnīgi skaidrs! Lieliski! Tā jau es domāju … Neliela atstarpe un viens burts … Bet tas? … Brīnišķīgi! … Vairāk nekā.

Viņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un nokopēja visas līnijas, kuras varēja atšifrēt. Pēc tam ar lineāla palīdzību sāka mērīt atstatumus starp tikai viņam vien saprotamiem punktiem.

Lūcijs ar interesi vēroja, kā tēvs strādā.

Beidzot Muncijs piecēlās un notrauca no ceļgaliem smiltis.

—   Esmu mazliet vīlies, Lūcij, — viņš teica. — Uz­devums, izrādās, bija pavisam vienkāršs. No šā uz­raksta saglabājies tik daudz, ka nav vajadzīga nekāda gudrība, lai to izlasītu. Tas ir pavisam vienkārši. Paklausies! — viņš piemetināja, apsēzdamies sāņus zālē.

—   Es tev tūlīt paskaidrošu, kas tas ir.

—   Nē, nē! — Muncijs strauji iesaucās. — Uz šiem akmeņiem nevajag sēdēt. Tas ir sens kapa piemi­neklis.

Lūcijs pietrūkās kājās.

—    Nu redzi, — Muncijs turpināja, kad dēls bija novietojies viņam blakus, — mūsu atradums ir — kaps. Tu zini, ka mirušos vairs zemē neapglabā kopš vai­rāk nekā tūkstoš septiņsimt gadiem. Pēc manām do­mām, šie akmeņi ir apmēram divtūkstoš gadu veci.

—   Cik žēl, ka nav paša mirušā… — nopūtās Lūcijs.

—    Jā, protams! Bet mirušais jau sen satrūdējis. Varbūt var atrast galvaskausa un lielo kaulu atlie­kas.

—   Tas nav tas!

—   Skaidrs, bet to, ko jums, biologiem, gribētos, jūs nekad neatradīsiet. Atgriezīsimies pie mūsu temata. Arheologam šādos gadījumos pats svarīgā­kais ir noteikt, kādā valodā iegravēts uzraksts. Pārē­jais — laika un pacietības jautājums. Šajā gadījumā gan viena, gan otra nevajag daudz. Agrākajos laikos, kas mūs interesē, bija daudz dažādu valodu, un tas bieži apgrūtina uzrakstu atšifrēšanu. Tā kā šis apvi­dus atrodas bijušās Krievijas teritorijā, var pieņemt, ka arī uzraksts izdarīts vecajā krievu valodā. Un tā tam tiešām arī vajadzētu būt. Vai tu vēl šo valodu atceries?

—   Slikti, bet atceros, — Lūcijs atbildēja. — Tavas mācību stundas nav bijušas veltīgas. Jocīgi, ka tās noderēs. Es domāju, ka man krievu valoda nekad nebūs vajadzīga.

—   Zināšanas vienmēr noder, — Muncijs atteica. Viņš atšķīra piezīmju grāmatiņu un nolika to sev uz ceļgala. — Paskaties. Uzrakstam trīs rindas. Saglabā­jies pirmās rindas pirmais burts. Tas ir lielais «P». Aiz tā seko divi mazāki burti — «a» un «d». Mēs da­būjam vārda sākumu — «Pad…». Pēc tam ir liels izlaidums, un atkal vairāki burti blakus: «a», «r», «o», «ņ», «i» — «aroņi». Spriežot pēc burtu lieluma un visas rindas garuma …

—    Pagaidi, — Lūcijs pārtrauca. — Varbūt rinda nebeidzas ar «aroņi».