Viesis no bezgalības

—    Beidzas. To var droši sacīt. Aiz burta «i» ir mar­mora piramīdas šķautne. Tā skaidri redzama. Tātad, spriežot pēc rindas garuma, jāsecina, ka atstarpē vēl varētu būt sepiņpadsmit burtu. Bet viens vārds nevar būt tik garš. Tātad šeit ir vairāki vārdi un atstarpes starp tiem. Piecpadsmitā un sešpadsmitā burta vietā ļoti neskaidri var atšķirt dažas līnijas, kas dod pa­matu domāt, ka šeit viens otram blakus varētu būt bijuši burti «ī» un «b». Ņemot to vērā, var droši apgalvot, ka pirmā rinda lasāma — «Padomju Savie­nības Varoņi». Tu, protams, zini, ka šo nosaukumu Komunisma ēras pirmajos gadsimtos piešķīra cilvē­kiem par izcilu varonību. Pāriesim pie otrās rindas. Tajā, kā redzi, saglabājušies tikai četri burti, kas neatrodas blakus. Turklāt nav iespējams noteikt rin­das garumu un vietu, kuru tā ieņēmusi attiecībā pret pirmo. Mēs droši varam apgalvot tikai vienu, ka šī tiešām ir otrā, nevis trešā rinda. Un tas ir ļoti svarīgi. Redzi lielo «I», pēc tam mazos «n», «v» un «a». Ja pirmo rindu mēs esam izlasījuši pareizi, bet par to es nešaubos, tad šajā te varētu būt varoņa vārds un tēva vārds. Ne vienu, ne otru mēs izlasīt nevaram. Lielais «I» dod zināmu pamatu domāt, ka varonis saukts par Ivanu; šis vārds bija ļoti izplatīts kā pirms divtūkstoš gadiem, tā arī tagad. Pāriesim pie trešās rindas. Tā ir visinteresantākā un svarīgākā. Rinda iegravēta ar lielajiem un, ievēro, vienāda lieluma burtiem. Trīs burti blakām — «V», «O» un «L», pēc tam trīs intervālu liela atstarpe un burts «I». Iznāk «VOL… I». Bet, mums par laimi, nav apstrīdams tas, ka no trešās rindas burta «V» līdz pirmās rindas burtam «P» un no trešās rindas burta «I» līdz pir­mās rindas burtam «I» ir pilnīgi vienāds atstatums.

Muncijs izrunāja pēdējos vārdus ar neslēptu uzva­ras prieku balsī. Lūcijs izbrīnījies paraudzījās viņā.

—   Par ko gan tas liecina? — viņš jautāja.

—   Tas ļauj mums atrisināt noslēpumu. Parasti uz­rakstus uz kapu pieminekļiem gravēja tā, ka rindas kārtojās simetriski. No tā izriet secinājums, ka tre­šajā rindā mums ir īss vārds, kas sastāv no septiņiem burtiem, tas sākas ar «VOL» un beidzas ar burtu «I». Tas ir uzvārds! Vai tu zini, kas ir uzvārds?

—   Jā, atceros, — Lūcijs atbildēja un pasmaidīja. Viņš labi zināja sava tēva paradumu runāt ar visiem kā ar skolēniem.

—   Bet, — Muncijs turpināja, — šis uzvārds uzrak­stīts daudzskaitlī, uz to norāda beidzamais burts «I». Divi varoņi ar vienādu uzvārdu. Trīs nevarētu būt. Iespējams, ka viņi bijuši brāļi. Kā varēja gadīties, ka divi brāļi vienlaicīgi ieguva varoņa nosaukumu un tika apglabāti blakus? Uz šo jautājumu mēs itin droši varam atbildēt, ka tas visvairāk bija iespējams kara laikā. Viņi kopā karoja un kopā veica izcilu varoņ­darbu. Vēsture zina tādus piemērus. Lielajā Tēvijas karā, kas notika Komunisma ēras divdesmit piek­tajā — divdesmit devītajā gadā, bija gadījums, kad varoņdarbu veica uzreiz divdesmit astoņi karavīri. Tev to vajadzētu atcerēties.

—   Es to atceros, — Lūcijs atbildēja. — Tie bija divdesmit astoņi panfilovieši. Bet kāpēc tu domā, ka brāļi, kas apglabāti zem šā kapa pieminekļa, varoņa nosaukumu ieguvuši vienlaicīgi?

—   Par to, protams, var strīdēties, — Muncijs atbil­dēja. — Taču man šāda iespēja liekas visticamākā.

Šo jautājumu mēs noskaidrosim ļoti ātri. Es izskatīšu arhīva materiālus un sameklēšu varoņdarba aprakstu. Man palīdzēs tas, ka ir zināma kapa vieta, kā arī da­ļēji viena brāļa uzvārds un vārds. Un, protams, laiks, kad veikts varoņdarbs, — apmēram pirms divtūkstoš gadiem. Precīzāk, pirms tūkstoš deviņsimt gadiem, jo nosaukumu «Padomju Savienības Varonis» ieviesa, tikai sākot ar Komunisma ēras divdesmitajiem ga­diem. Vai jūs esat ziņojuši kādam par šo atradumu?

—   Pagaidām ne. Es gribēju, lai tu pirmais apskati šos marmora gabalus. Es domāju, ka ar tiem saistīsies lielāks noslēpums.

—   Viss, ko es teicu, pagaidām ir tikai hipotētisks izskaidrojums, nekas vairāk, — Muncijs atbildēja.

—   Visus šos marmora gabalus vajag no šejienes pār­vest uz arheoloģijas institūtu un rūpīgi izpētīt ar optikas līdzekļu palīdzību. Tikai tad varēs galīgi pa­teikt, ka uzraksts izlasīts pareizi.

Muncijs piecēlās. Lūcijs sekoja viņam.

—   Es palūgšu, lai Vladilens paaicina kādu pa­līgā, — viņš teica.

Izņēmis no kabatas mazu, plakanu kārbiņu, gluži tādu pašu kā tā, ko lidojuma laikā bija lietojis Mun­cijs, Lūcijs nospieda vajadzīgās podziņas.

Pēc dažām sekundēm atskanēja Vladilena balss tik skaidri, it kā jaunais astronoms atrastos divu soļu atstatumā:

—   Es klausos.

—   Kur jūs atrodaties? — Lūcijs jautāja. — Uz Zemes vai gaisā?

—   Produktu noliktavā, —■ atbildēja Vladilens.

—  Tas esat jūs, Lūcij?

—       Jā. Sameklējiet kādus, kas būtu ar mieru palī­dzēt pārvest visus jūsu atrastos marmora gabalus, un paņemiet lielo lidaparātu.

—   Labi! Gaidiet apmēram pēc stundas.

—   Pagaidām iesim teltī, — Muncijs ierosināja.

Nepagāja ne stunda, kad norā nolaidās liels, tumšs