Viesis no bezgalības

ķiršu krāsas lidaparāts, kas atšķīrās no vienvietīga­jiem tikai ar izmēriem. No tā izkāpa Vladilens un četri jauni, veselīgi vīrieši, ģērbušies vienveidīgos, tikai krāsas ziņā atšķirīgos uzvalkos ar īsām biksēm un īsām piedurknēm.

Acīmredzot viņi labi zināja, kas ir Muncijs, jo sa­sveicinājās ar viņu, izrādot dziļu cieņu. Ne mazāk godbijīgi viņi sveicināja arī Lūciju.

Pēc Vladilena lūguma, Muncijs izstāstīja par atra­dumu visu, ko pats zināja.

Marmora gabali (daudzi no tiem draudēja sabirzt vēl sīkākās daļās) ļoti piesardzīgi tika iekrauti gaisa kuģī.

Vladilens apsolījās darīt visu, lai atrastu trūkstošos marmora gabalus, ja tikai tie ir zemē saglabājušies un nav laika gaitā sadēdējuši. Viņš draudzīgi atvadī­jās no saviem viesiem.

—   Noteikti ceru ar jums tikties tuvākajā nā­kotnē, — viņš teica Muncijam. — Mani ļoti interesē jūsu pētījumu rezultāti.

—   Būšu priecīgs jūs redzēt, — atbildēja vecais vēs­turnieks. — Jūsu atradums ir ļoti vērtīgs un intere­sants. Novēlu ātrāk sameklēt meteorītu.

Viņš stingri paspieda astronomam roku un devās uz savu lidaparātu. v

—   Lūcij, — Vladilens teica, — atstājiet man savu lidaparātu. Es aizmirsu savējo noliktavā. Ja jums pa­tīk tieši šis, es jums to atdošu.

Lūcijs iesmējās.

— Man vienalga, — viņš atbildēja, — ar kādu lidaparātu braukt. Paturiet šo pavisam. Es aizbraukšu ar lielo. Uz redzēšanos, Vladilen! Vēlu sekmes!

Viņi atvadījās, un drīz vien abas mašīnas pacēlās gaisā un nozuda aiz meža ieloka.

3.

Jaunās ēras astoņi simt piecdesmitajā gadā pēc sa­vas nozīmes viena no vadošām bija veca zinātne, kuras lomu cilvēces attīstībā saprata un novērtēja jau Komunisma ēras pirmajā gadsimtā, — bioloģija.

Gandrīz divtūkstoš gadu laikā neskaitāmas zināt­nieku paaudzes bija centušās «dzīvībai zinātni» iz­prast līdz pašiem pamatiem, sasniegt tās galējo ro­bežu, aiz kuras vairs nav ko atklāt un pētīt, piespiest visvarenākos dabas spēkus absolūti un pilnīgi kalpot cilvēkam.

Aizritēja gadsimti. Daudz reižu šķita, ka «pamati» jau sasniegti! Bet šķietamais gala punkts atkal un atkal pārvērtās par sākumu. Bioloģija bija neap­tverama, tāpat kā neaptverams ir atoms —- vļsas ne­dzīvās un dzīvās dabas pamats.

Starp citu, astoņi simti piecdesmitajā gadā robeža starp dzīvo un nedzīvo dabu bija gandrīz izzudusi.

Viena problēma izraisīja nākamās, un tā bez gala. Jautājumu skaits, kuri gaidīja atrisinājumu, nesama­zinājās, bet ar katru noieto ceļa posmu palielinājās. Taču bioloģijas nozīme cilvēka dzīvē nemitīgi pie­auga.

«Dzīvības zinātne» izvirzīja saviem adeptiem ar­vien augstākas un augstākas prasības. Jo vairāk zinātnieki iedziļinājās dzīvības un nāves noslēpumos, jo sarežģītāki tie izrādījās. Darbs kļuva arvien grū­tāks. Taču biologu armijas uzbrukums bija sīvs. Mil­zīgās, ar katru gadu pieaugošās zināšanas, neatlai­dīgais darbs bija ieroči nebeidzamajā cīņā par Cil­vēku. '

Noslēpums lēnām, bet nemitīgi atkāpās. Un atkal šķita — galīgā uzvara ir pavisam tuvu. Mūžīgais un jaukais pašapmāns!

Lūcijs bija viens no sava laika izcilākajiem biolo­giem. Būdams slavenā septiņsimto gadu zinātnieka skolnieks un sekotājs, viņš, tāpat kā viņa lielais sko­lotājs, vairāk interesējās nevis par dzīvību, bet par tās pretmetu — nāvi, uzskatīdams: jo tālāk cilvēce iedziļināsies nāves noslēpumos, jo ātrāk tā sasniegs savu mērķi — pagarinās cilvēka mūžu līdz tā dabis­kajai robežai.

Pašreizējā cilvēka vidējais mūža ilgums — divsimt gadu — astoņi simti piecdesmitā gada zinātniekiem biologiem šķita aizvainojoši mazs.

Lūcijs, tāpat kā viņa kolēģi, bija pārliecināts, ka zinātne atrodas uz «lielā atklājuma» robežas un ka pavisam tuvu (pēc zinātnes mēroga, protams) ir laiks, kad skaitli «divsimt» nomainīs vēlamais skaitlis «trīs­simt».

Tieši pēc tā, pēc šā skaitļa, taču bija tiekušās vai­rākas biologu paaudzes daudzu gadsimtu laikā.

«Bet kas būs tālāk?» Lūcijs nereti sev jautāja. «Vai gan zinātne pie tā apstāsies? Mēs domājam, ka trīs­simt gadu — tā ir cilvēka organisma galējā robeža. Tā domāja arī pirms divtūkstoš gadiem. Vai tiešām tas tā ir? Varbūt daudzšūnu organisma vielu maiņas spēja ir bezgalīga? Varbūt paies kāds laiks un skaitli «trīssimt», pēc kura mēs tā tiecamies, atmetīs un no­mainīs ar citu? Bet ja nu šā cita vispār nav?»

Daudzi tamlīdzīgi jautājumi nodarbināja zinātkārā biologa prātu. Atbildi varēja sniegt tikai nākotne un … neatlaidīgs darbs tagad.

Lūcijs prata strādāt un mīlēja darbu. Būdams zi­nātnieka dēls, viņš kopš bērnības bija pieradināts pie neatlaidības un sistemātiska darba. Zinātnes pasaulē viņš aizmirsa visu, un tad, kad izvirzījās jauns, inte­resants uzdevums, gadi aizritēja nemanot.

Jaunās ēras devītajā gadsimtā Lūcijs bija rets izņē­mums — viņš strādāja viens. Tādi recidīvi vēl retu­mis bija sastopami.

Viņa iegūtie rezultāti lika citiem zinātniekiem pār­vērtēt savus iepriekšējos uzskatus, mainīja daudzu pētījumu virzienu, bet Lūcijs pats nedomāja, cik viņa darbs nozīmīgs zinātnei.