Viesis no bezgalības

Viņa slava auga, visa planēta zināja Lūcija vārdu, bet viņš, strādādams savā mājas laboratorijā, domāja, ka ir tikai maza skrūvīte lielajā zinātnes mašīnā.

Tomēr tā ilgi nevarēja turpināties. Lielā zinātnieka nedabiskajai vientulībai pienāca gals.

Lūciju negaidīti pārsteidza tas, ka viņu ievēlēja par Zinātnes padomes locekli. Viņš ilgi nevarēja attap­ties, kā tas varējis notikt, kas bija pamudinājis zināt­niekus izvirzīt viņu tik augstā godā, kuru tikai ne­daudziem izdevās sasniegt.

Vajadzēja atteikties no pierastajiem apstākļiem, vadīt citus, iedalīt laiku arī pedagoģiskajam darbam.

Mācīt citus! Ne katrs bija šādas uzticības cienīgs!

Pretēji gaidītajam Lūcijs pie jaunā stāvokļa pie­rada ātri. Darba ietvaru paplašināšanās viņam pat patika, kolektīvie pētījumi bija interesantāki un pro­duktīvāki nekā atsevišķie. Taču vecāku pieļautā kļūda — individuālā audzināšana, kas attīstīja da­bisku tieksmi pēc vientulības, — bija likusi viņam sevi uzskatīt par necienīgu strādāt pasaules mēroga institūtos un laboratorijās.

Tagad to durvis Lūcijam plaši atvērās, varētu sa­cīt — pretēji viņa gribai. Viņš nevarēja pa tām ne­ieiet. Un Lūcijs gāja, sākumā neticēdams pats sev, pēc tam — ar prieku un aizrautību.

Bet vecais, iesīkstējušais paradums laiku pa laikam lika sevi manīt, un, lai atrisinātu kādu interesantu atsevišķu uzdevumu, Lūcijs atgriezās savā laborato­rijā. Jaunas domas nezin kāpēc viņam radās galvā tieši tur, mājās.

Biedri jokoja, dēvēdami šīs periodiskās nozušanas par «gliemeža periodiem». Bet Lūcijs drīz vien atgrie­zās, katru reizi izraisīdams zinātnes pasaulē izbrīnu ar jaunu problēmu> pie kuras atrisināšanas vajadzēja nekavējoties ķerties vienoti, pulcējot visas pasaules bioloģijas spēkus.

Laiks ritēja, un «gliemeža periodus» sāka gaidīt ar nepacietību. Tie atnesa kaut ko jaunu. Tie jūtami vir­zīja zinātni uz priekšu!

Lūcijs bija vēl jauns. Astoņi simti piecdesmitā gada cilvēku izpratnē deviņdesmit — simt trīsdesmit gadi bija brieduma laiks, nevis krietns vecums. Bet Lūci­jam bija tikai astoņdesmit.

Neviens vēl uz viņa vārdu nebija attiecinājis apzī­mējumu «nemirstība», taču Muncijs, jau aizmirsis, kad pats ticis ievēlēts par Padomes locekli, redzēja un saprata, ka agri vai vēlu viņa dēla vārds tiks iecirsts

Panteona sienā, — jaunās ēras cilvēkam tas bija vis­lielākais gods.

Cilvēki negaidīja zinātnieka nāvi, lai iemūžinātu viņa vārdu. Tas bieži tika darīts, vēl viņam dzīvam esot.

Kurš gan no zinātniekiem klusībā nesapņoja sa­sniegt tik lielu godu? Cildena godkārība ir cilvēka greznums!

Lūcijs, pašam nemanot, bija kļuvis par ievēroja­māko visas zemes biologu. Jau daudzi atzīti zināt­nieki, kaut arī vēl aizmuguriski, sauca viņu par «sko­lotāju». Bija skaidrs, ka ļoti drīz šis vārds tiks izru­nāts atklāti.

Tajā laikā, kad nokrita bolīds, kas izraisīja visus tālākos notikumus, kuru nozīmi neviens vēl nevarēja pat nojaust, Lūcijam bija kārtējais «gliemeža pe­riods». Bet, lai gan viņa smadzenes nodarbināja ļoti nopietna problēma, zinātnieks nevarēja neinteresēties par ļoti reto Vladilena atradumu.

Senatnes pieminekļi tika glabāti ļoti rūpīgi. Cilvēce neaizmirsa pagātni. Tikai speciāla Zinātnes padomes vēstures sekcijas komisija varēja izlemt jautājumu par kāda monumenta noņemšanu. Tiesa, kapu piemi­nekļi tika noņemti visi reizē pirms daudziem gad­simtiem, kad likvidēja visas kapsētas, bet izcilāko cilvēku vārdus iegravēja zelta plāksnēs, un tās no­vietoja Panteona iekšpusē uz sienām vai apkārt tām. Taču dīvaini bija, ka uz varoņa kapa uzstādītais pie­mineklis laika gaitā varēja sabrukt un iegrimt zemē. Tas šķita neizskaidrojams.

Kad Muncijs aizlidoja, lai Arheoloģijas institūtā rūpīgi izpētītu marmora gabalus un savāktu materiā­lus par varoņiem ar uzvārdu «VOL… I», Lūcijs atsāka pārtraukto darbu. Taču aizmirst, izmest no galvas visu, izņemot savus pētījumus, šoreiz nekādi neizdevās. Viņš visu laiku atcerējās pieminekli un gaidīja ziņas no tēva.

Beidzot Muncijs izsauca dēlu pie teleofa..

Tomēr neko interesantu Lūcijs šīs pirmās sarunas laikā neuzzināja.

Muncijs stāstīja, ka darbs virzoties uz priekšu lē­nām, jo viss, izrādās, esot grūtāk, nekā sākumā licies. Komunisma ēras rašanās vētrainais laikmets bija at­stājis nepārskatāmus arhīvu materiālu kalnus. Kaut gan šie dokumenti tika saglabāti ideālā kārtībā, at­rast šai daudzumā vajadzīgo nepavisam nebija viegli.

Uz Panteona zelta plāksnēm izdevās atrast trīs­desmit divus uzvārdus, kas bija līdzīgi pēc garuma un pirmajiem trim burtiem. Vajadzēja sameklēt ma­teriālus par visiem trīsdesmit diviem un noskaidrot, kurš no viņiem bija apglabāts tajā vietā, kur atrada pieminekļa paliekas.

—   Man palīdz septiņi cilvēki, — Muncijs stāstīja. — Bet darbs virzās uz priekšu burtiski bruņurupuča tempā. Pagaidām ir tikai izdevies droši konstatēt, ka brāļu varoņu, kuru uzvārds sāktos ar «VOL …», nav bijis ne pirmajā, ne otrajā Komunisma ēras gad­simtā. Bet, sākot ar trešo gadsimtu, šis nosaukums vispār vairs nav piešķirts. Šeit mēs, liekas, esam kļūdījušies. Kā veicas Vladilenam?