Viesis no bezgalības

—   Pagaidām neko nav izdevies atrast, — Lūcijs atbildēja.

Trūkstošo pieminekļa gabalu meklēšana nevaina­gojās ar panākumiem. Norā un tuvākajos meža iecir­kņos to nebija. Cerības uzzināt varoņu vārdus un tēva vārdus, kas ievērojami atvieglotu meklējumus,

sabruka. Vajadzēja arī turpmāk meklet gandrīz ka ar aizsietām acīm.

—   Es sāku pieļaut domu, — Muncijs teica kādā no nākamajām teleofa sarunām, — ka uzvārds uz pieminekļa bijis uzrakstīts nesimetriski. Tādā gadī­jumā burts «I» varētu arī nebūt pēdējais. Uz kādas no Panteona plāksnēm es, piemēram, redzēju Padomju Savienības Varoņa Ivana Arhipoviča Volodniha uz­vārdu. Bet, ja burts «I» nav pēdējais, tad uzvārds uz­rakstīts nevis daudzskaitlī, bet vienskaitlī. Mūsu uz­devums, dabiski, kļūst stipri sarežģītāks. Vēl sliktāk, ja burts «V» nav pirmais un pirms tā bijuši citi. Tad būs jāmeklē nevis pēc uzvārda, bet pēc kapa atraša­nās vietas. Vai vari iedomāties, cik grūta būs tāda meklēšana?

—   Bet ko gan lai dara? — Lūcijs jautāja, skatī­damies tēva nogurušajā sejā. — Varbūt pārtraukt meklēšanu?

—  Meklēt! Vēl un vēlreiz meklēt! Es tagad nelik­šos mierā, kamēr nebūšu guvis panākumus.

Pagāja mēnesis.

Un tad kādu ritu Muncijs izsauca dēlu pie teleofa un paziņoja, ka atlidos dienas vidū. Un nevis viens, bet kopā ar ārstu Jo.

Lūcijs nepievērsa uzmanību vārdam, ko nosauca tēvs.

—   Vai dokumenti atradās? — viņš jautāja.

Neatbildējis Muncijs uzdeva citu jautājumu:

—   Kur Vladilens?

—   Viņš vēl ir šeit.

—   Palūdz, lai viņš atlido pie tevis. Viņa palīdzība var noderēt. Mēs būsim drīz, gaidiet mūs!

Un Muncijs izslēdza teleofu, tā arī neapmierinājis dēla ziņkārību.

Lūcijs saprata, ka tēvam ir lielisks noskaņojums. Tas liecināja, ka viņš guvis sekmes.

Vladilens atlidoja tūlīt, līdzko uzzināja par Mun- cija gaidāmo ierašanos.

—        Mani ļoti interesē šā pieminekļa vēsture, — viņš sacīja, sasveicinādamies ar Lūciju. — Vai jūs nezināt, kādā ziņā es varu būt noderīgs?

—        Nav ne mazākā priekšstata. Mans tēvs dažreiz mīl būt noslēpumains. Tā arī šoreiz. Viņš man neko prātīgu nepateica.

—   Bet kas ir šis Jo?

—        Kāds ārsts. Droši vien tēva paziņa, kas, tāpat kā mēs, interesējas par atradumu.

—   Vai jūs viņu pazīstat?

—        Acīmredzot nē! Es pazīstu, turklāt ļoti labi pa­zīstu citu Jo. Bet tas ir tik pazīstams, ka arī jūs neva­rat viņu nezināt.

—       Vai jūs runājat par Jo — Zinātnes padomes locekli?

—   Jā.

—        Viņu visi pazīst. Tāpat kā jūs, Lūcij. Bet vai tas nav viņš?

—        Protams, nē. Jo taču nav tāds cilvēks, kas pa­ļausies parastai tukšai ziņkārībai. Vēstures piemi­nekļi viņu neinteresē.

—        Bet jūs tie interesē, — Vladilens piezīmēja. — Un tas ir ļoti labi. Nedrīkst noslēgties tikai kādas vienas zinātnes ietvaros, vai nav tiesa?

Lūcijs klusēja.

Brīdi vēlāk laukumiņā Lūcija mājas priekšā no­laidās blāvi zils divvietīgs lidaparāts. No tā izkāpa

Muncijs, bet aiz viņa ļoti gara auguma kalsnējs cil­vēks sirmiem matiem.

Lūcijs sarāvās, to ieraudzījis.

—       Jums bija taisnība, — viņš teica. — Bet ko tas nozīmē? Kāpēc viņš atbraucis?

—        Izrādās, viņš ir ziņkārīgāks, nekā jūs domā­jat, — Vladilens klusu atteica, dodamies līdzi nama­tēvam sagaidīt atbraucējus.

Lūcijs kā šaubīdamies pakratīja galvu.

Jo nekādi neizrādīja prieku par šo sastapšanos. Viņš izklaidīgi paspieda roku Lūcijam un Vladilenam un aprauti izmeta:

—   Prieks redzēt!

«Gluži tāds pats, kā bijis,» Lūcijs nodomāja. «Ne­maz nav mainījies.»

—        Es pat nevarēju iedomāties, — viņš skaļi teica, — ka tēvs runā tieši par jums. Tāpēc man jo lielāks prieks par tik negaidītu un patīkamu pārsteigumu.

—        Šķiet, — Jo atbildēja, nereaģēdams uz Lūcija vārdiem, — ka mūsu sapņi «draud» piepildīties. Tā­pēc arī esmu šeit.

—   Kādi sapņi?

—        Tūlīt visu uzzināsi, — neapmierinātā tonī at­bildēja Muncijs. — Nekad nevajag steigties notiku­miem priekšā.

Lūcijs uzaicināja viesus apsēsties verandā vai arī doties zālē. Viņi izvēlējās verandu

Kad visi bija apsēdušies pie apaļā galda, Lūcijs bija gatavs pacietīgi gaidīt paskaidrojumus. Viņš labi zināja, ka Munciju steidzināt ir veltīgi. Vladilens ne­uzdrošinājās pirmais uzdot jautājumus .cilvēkiem, kuri bija krietni vecāki par viņu. Bet Jo netaisījās ilgi gaidīt.

—   Runājiet, Muncij! — viņš teica. — Laiks stei­dzas. Vajag sākt meklējumus.

—   Ja jautājums ir par trūkstošo marmora gabalu meklēšanu, tad to zemē nav. Tagad es droši varu to apgalvot, — Vladilens iebilda.

—   2ē\, protams, — Muncijs viņam atbildēja. — Bet mūs tagad interesē kas cits. Redzi, Lūcij, — viņš tur­pināja, pievērsdamies dēlam, — esmu kļūdījies. Taču kļūda, izrādās, nav pārāk liela. Es domāju, ka zem marmora pieminekļa apglabāti divi brāļi varoņi. Šā­dam secinājumam bija pietiekams pamats. Taču izrā­dījās, ka nevis divi brāļi, bet vīrs un sieva. Vīrs un sieva, — viņš atkārtoja, — Dmitrijs Volgins un Irina Volgina.